15/05/2026
Jūrmala, Kauguros. Atceroties varonīgo kapteini Pauli Zoltu(10.08.1880-18.05. 1919.).🇱🇻
*1919.g. 29.marts.*🇱🇻
Baloža brigādes rīcībā pienāk sapieru rota ar 3 papildus kājnieku vadiem. Šos vadus atdala un no tiem izveido rotu, kuras vadību dod Studentu bataljona kapteinim Paulim Zoltam. Rota tiek ieskatīta Studentu bataljona sastāvā.
Zolta komandētā rota jau nākošajā dienā iesaistījās kaujās Lielupes krastos Kalnciema rajonā pie Lediņiem. Uzbruka Stučkas sarkanās armijas 8. pulks.
Neskatoties uz draudošo pretnieka tuvumu un tā lielo pārspēku, mūsu jaunās rotas varonīgi cīnijās, vedot uguns kauju un sviežot rokas granātas. Pretnieks bija neatlaidīgs un turpināja cīņu no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Tomēr pēc efektīvas mūsu puses artilērijas uguns, sarkanie bija spiesti atkāpties, kaujas laukā pamezdami ap 20 kritušo. Mūsu pusē tikai 1 kritušais un 7 ievainoti.
*1919.g. 18. maijs: 1. padomju strēlnieku pulka uzbrukums Kaugurciema kāpās.*🇱🇻
Pozīcijas Kaugurciema kāpas ieņēma Studentu bataljona 2. (kpt. Zolta) rota. Visasāko cīņu vieta 18. maijā bija Kaugurciems, kuru aizstāvēja kpt. Zolta rota. Viņai nākas cīnīties ar visu sarkano 1. pulka pirmo bataljonu. Kpt. Zolta rotas pozīcijas bija labi sagatavotas un nocietinātas.
Pretinieks uzbrukumu sākās ar rīta gaismu. Ne visai modrā novērošana nebija rīta krēslā laikus pamanījusi pretinieku. To kā pirmais ierauga otrā vada seržants Ķīns, tūdaļ celdams trauksmi. Vienā acumirklī visi ir savās vietās; pa pretnieka ķēdēm sākas rotas uguns, bet lāgā nestrādā rotas ložmetēji, vējš tos pieputinājis smiltīm, un ar šauteņu uguni vien uzbrucējus neizdodas apturēt. Šai nelaimei pievienojās vēl otra: rotai nav piesūtītas šautenēm derīgas patronas! (kpt. Zolta rota bija apbruņota ar krievu šautenēm, vecajiem mosiniem, bet atdarot ierakumos novietotās patronu kastes, tanīs atrada vācu patronas.)
Nepietiekošā rotas ieroču uguns dod pretniekam iespēju nākt arvien tuvāk, līdz beidzot tas dodas durkļu triecienā. Aizstāvot sava vada iecirkni, tiek ievainots rotas otrā vada komandieris vltn. Grīntāls. Zaudējuši virsnieku, vada karavīri neiztur cīņu un kāpjas atpakaļ; ierakumos pamesti arī rotas 2 ložmetēji. No ierakumiem izsistie rotas karavīri bēg nekārtībā uz Kauguriem. Turas vienīgi pirmā vada karavīri, kuri ieņēma pozīcijas uz augstās kāpas pie paša krasta. Pretnieks ieņem atstātos ierakumus, saņem arī tur pamestos rotas ložmetējus. Daži sarkano karavīri jau sāk rūpēties par šo trofeju nogādāšanu uz aizmuguri. Mežonīga izrēķināšanās notiek ar ievainoto vltn. Grīntālu, kuru sakropļo un noslepkavo. Prentieka ložmetējnieki lielā steigā cenšas ar saviem ložmetējiem ātrāk nokļūt ieņemtos ierakumos.
Pretnieks jau triumfē par gūto uzvaru, bet – pārāk agri.
Izskrienot no komandpunkta un ieraugot savā priekšā bēgošos rotas karavīrus, rotas komandieri, kpt. Zoltu, ne tikai nepārņem panika, bet gluži otrādi: pār to nāk Lāčplēša gars. Pietiek ar komandiera pāris drošsirdīgiem vārdiem un viņa zēni ir dažos mirkļos atkal cīņas spara un varonības pilni; ar rotas komandieri priekšgalā tie dodas prettiecienā. Liels šis varoņu pulciņš nav, toties katrs apņēmies mirt, bet uzvarēt. Pretnieks jau paspējis ievilkt ierakumos savus ložmetējus, no kuriem atklāj uguni, lai apturētu šo prettiecienu. No šīs uguns krīt kpt. Zolts, leit. Ķincim izšauj abas acis, krīt vēl daži kareivji, bet šis varoņu pulciņš nav vairs atturams. Pretiniekam šis notikums ir liels pārsteigums; šādas varonības izpausme priekšā pēkšņi sabrūk visi viņa morālie spēki, un sarkanie nāves bailēs sāk bēgt atpakaļ. Zaudētie ierakumi atkal atgūti. Pretnieks ne tikai nav paspējis aizvākt projām mūsu pamestos ložmetējus, bet parūpējies piegādāt 2 savus ložmetējus un 1 bumbmetēju. Visi tie tagad ļoti noder, jo pretiniekam tagad ir lielas grūtības tikt cauri mūsu dzeloņstiepuļu žogiem. Caur tiem ved tikai dažas šauras ejas, ap kurām nu bariem drūzmējas paniskās bailēs bēgošie sarkanie. Ap 30 sarkano paliek dzeloņžogos, vēl vairāk ievainoti. Kopā 6 karagūstekņi. Uzvara nebija lēta: viss rotas virsnieku sastāvs bija izgājis no ierindas un 3 karavīri krituši, 2 ievainoti.
Kauguru kauja ir notikums, kuram līdzīga mēs nesameklēsim visā mūsu brīvības kara vēsturē. Zolta rota ir uzvarēta, bet pretniekam tā vēl nav uzvara, jo pats rotas komandieris nav uzvarēts. Jāapbrīno arī rotas karavīru paļāvība uz savu komandieri. Viņi gatavi doties nevienādā cīņā ar lielo pretinieka pārspēku. Pie visa tā vēl jāmin, ka kpt. Zolta rotas sastāvs nebūt nenāca no intelliģences aprindu ļaudīm, bet gan no vienkāršiem Liepājas strādnieku jaunekļiem, fiziski maz attīstītiem un vēl garīgi nenobriedušiem. Varonīgā komandiera rokās katrs karavīrs kļūst par varoni. Kauguru kauja un kpt. Zolta varoņdarbs pieder pie mūsu brīvības kara krāšņākām lappusēm.
Fragments no M.Peniķa Latvijas atbrīvošanas kara vēstures grāmatas - par kapteini Pauli Zoltu.🇱🇻
