17/09/2026
Uz mūžu
Kad dzīve nonāk biedējoši tuvu nāves varbūtībai, kļūst ļoti, ļoti smagi. Viss kļūst ļoti smags. Kā no tālienes mēs dzirdam kādus, kuri mēģina mums stāstīt, cik viss ir nopietni un ka cerību ir maz. Mēs sevī sajūtam pārdabisku spēku cīnīties līdz galam, darīt visu, kas vēl ir iespējams, un arī to, kas vairs nav iespējams. Mūsu mīlestība kļūst tik spēcīga kā nekad. Citiem taču ir izdevies!
Taču vienā brīdī smagas kļūst arī mūsu cerības, mūsu turēšanās pie lielā sapņa, kāds smagums mums velk lejup. Mēs jūtam - zeme gaist, pamati sakustās, mēs karājamies gaisā. Pienāk brīdis - lai kas mūs celtu gaisā, mēs vairs tam līdzi celties nespējam.
Un tad mēs sākam krist. Mūs nespēj noturēt vairs nekas. Nekādas iespējas, vēl kāda metode, vēl vienas zāles.
Mēs krītam, un kaut kur un kaut šajā kritienā apjaušam - neesam vieni. Mums pretī sniedzas rokas, un tas ir mūsu bērns. Brīdī, kad mūsu rokas sastopas, atveras izpletnis. Kritiens apstājas.
Vējš sāk mūs nest. Mēs tikai nezinām, kā, mēs tikai nezinām, kur. Bet mēs jūtam - mūsu rokas vairs neatlaidīsies, tas, kas šajā kritienā sācies, nekad vairs neapstāsies. Mēs slīdam, mēs nedaudz virpuļojam, mēs lidojam.
Mūsu mīlestība ir lielāka par visām varbūtībām, par visu realitāti. Tā ir nopietnāka par visām nopietnībām un pārliecība, kuras priekšā atkāpjas visas cerības.
Mēs aptveram - tas ir mūsu dzīves līdz šim lielākais kritiens, un reizē lidojums, kas sācies. Mēs nezinam, kur šis vilnis mūs izmetīs. Bet varbūt tas neizmetīs - vien saudzīgi, gādīgi piezemēs kādā krastā, kuru mēs sāksim vēlāk saukt par jaunu dzīvi. Tā būs dzīve nevis bez šī bērna, bet ar viņu. Jo viņš vairs nekad nepazudīs.
Tā būs dzīve ar mieru, kāds šobrīd vispār nav iztēlojams.
Vējš mūs nes. Mēs nezinam, ar ko tas beigsies. Un mēs negribam, ka tas beigtos. Šis mūsu - abu kopīgais lidojums.
Iespējams, tas ir uz mūžu.
Jo sēras ir ceļš, kurā rodas jauna mīlestība uz zaudēto bērnu, un šī mīlestība paliek vienmēr. Sērošanas darba uzdevums ir nevis mirušo bērnu atlaist, palaist vaļā, no viņa atvadīties, bet taisni otrādi - ielaist viņu sevī tā, ka šajā tuvumā mīlestība uz viņu top par kaut ko tik lielu, ka tā vairs nekad mūsu dzīvē nebeigsies, nekas un neviens nevarēs mums to atņemt.
Attiecības ar mirušo bērnu nevis beigsies, bet pārvērtīsies par tādām, kuras nezaudēsim vairs nekad. Sērošanās laikā mēs iemācāmies nevis dzīvot bez mirušā bērna, ar ar viņu. Mīlestībā uz viņu un sāpēs, ka viņa vairs ar mums nav.
Tikai tad, kad ir radusies jauna, citādāka mīlestība uz mirušo bērnu, var rasties arī kāda jauna jēga dzīvei, kāds virziens, kurā dzīvei doties, kāda sajūta, ka dzīvē vēl kaut kas būs un ir iespējams.
Linards Rozentāls
