30/05/2026
“Kaut kur starp kalna apakšu un virsotni ir atbilde…” emocionāls stāsts par vienu no Aļaskas kalnos mirušajām latvietēm – Viju
Pavisam nesen medijos izskanēja ziņa, ka šī diena ir traģiska mūsu alpīnistiem. Ieraudzīju to, lasīju bojā gājušo vārdus, uzvārdus un pēkšņi sastingu… Vija Olte. Ātri aizgaiņāju prom apjukumu, jo Latvijā taču noteikti ir daudzas Vijas Oltes, kam patīk kalni, tā nevar būt man zināmā.
Tomēr sāku pētīt informāciju un pārliecība, ka tā ir man zināmā Vija, arvien pieauga. Nu jau zinu droši – šodien viņsaulē devusies mana skolasbiedrene, mana vislabākā zobārste Vija. Nolēmu pastāstīt ko vairāk par viņu un padalīties dažos teikumos, ko pastāstīja viņas ģimene, jo gribu, lai Vija nepazūd, lai atmiņas par viņu paliek arī šajā rakstā. Sazinājos ar Vijas māsīcu Unu un tanti Aritu, lai pa visām kopā saliktu Vijas stāstu.
Mēs abas esam no Vecpiebalgas, Vija gan mācījās vairākas klases zemāk, taču dzīvojām vienā daudzdzīvokļu mājā – zināju šo mazo meiteni, kurai skolā bija tik labas atzīmes. Lielākoties viņa dzīvoja kopā ar savu vecmāmiņu, māsu un māsīcām, visur meitenes turējās kopā. Uz veikalu gāja ar sarakstu, šķita, ka viņas dzīvo ļoti pārdomātu un sakārtotu dzīvi. Neatceros, ka viņas būtu ballējušās, šķita, ka vairāk vienmēr koncentrējas uz nopietnām lietām, laiku lieki zemē nemetot.
Zobārstniecība
Bērnībā Vija esot pārdzīvojusi par saviem zobiem – tie bijuši nedaudz šķībi, kādu laiku nācies nēsāt breketes, tieši tāpēc nolēmusi, ka grib kļūt par zobārsti – lai palīdzētu citiem tikt pie skaistiem smaidiem. Un arī šajā ziņā viss notika mērķtiecīgi un pārdomāti – Vija saņēma stipendiju, studēja, vēlāk izveidoja pati savu zobārstniecību Vangažos, bet pavisam nesen jaunuzceltā namā, kurā pati arī dzīvoja, izveidoja zobārstniecību arī Siguldā.
Viņa bija izcila zobārste! Gājām pie viņas visa ģimene, jo reti gadās atrast tādu speciālistu, kas pat sarežģītas manipulācijas izdara ar tik ļoti vieglu roku, ka pacients pat kārtīgi nesaprot, ka procedūra jau galā. Un tas viss vienmēr viņas maigās balss pavadībā. Tieši Vijas kabinetā sapratu, ka vairs nebaidos doties pie zobārsta.
Viņas attieksmi pret savu lietu precīzi raksturo kāds tantes Aritas stāsts: “Reiz mēs svētdienā braucām no Vecpiebalgas. Vijai zvanīja telefons – kādam bērnam sāpot zobs. Viņa taču nedomājot devās uz zobārstniecību, lai svētdienā palīdzētu bērnam.”
Alpīnisms
Vija vienmēr bijusi sportiska – vingrojusi, skrējusi maratonu, ievērojusi stingru režīmu, jo rūpes par sevi viņai bijušas svarīgas. Ceļojusi par pasauli, centusies apgūt arvien jaunus kalnus – tiešā un pārnestā nozīmē.
Ģimene neesot bijusi sajūsmā, kad Vija paziņojusi, ka ir izgājusi alpīnistu kursus. Māsīca Una saka: “Vija bija cilvēks, kurš patiesībā visu dzīvi sevi meklēja caur dažādām, es pat teiktu, ekstrēmam vietām un nodarbēm. Devās uz Indiju, brauca ar jahtu, tagad pievērsās alpīnismam un kāpa klintīs.”
Tagad jau varam prātot visādi, gribas kādu vainot, gribas purpināt, ka pēc tikai pāris mēnešu apmācībām Vija nolēma doties tik augstos kalnos, taču tā bija viņas pašas izvēle un vēlme.
Cilvēcība
Vija nekad nav bijusi skaļa, viņas balss un visa būtība bija maiga un silta. Labojot pacientiem zobus, viņa nemitīgi apvaicājās, kā jūtamies, rūpējās, apčubināja. Tieši tāpat esot noticis arī ģimenes lokā.
“Kā Vija mūs visus gaidīja ciemos! Viņa uzklāja baltu galdautu, pati gatavoja ēdienus, bieži dekorēja telpas latviskās noskaņās – tas viņai bija svarīgi. Un arī ikdienā – ne tikai salaboja mums visiem zobus, bet arī visādi citādi pieskatīja. Es nezinu, kā būt tālāk,” raudot saka tante Arita.
Un vēl Vija vienmēr bija ļoti pedantiska it visā – vakaros vienmēr gāja gulēt plkst.22.00 un rītos agri modās, lai pirms darba paspētu vingrot, pabūt ar sevi un saposties. Viņai bija svarīgi labi izskatīties un justies.
“Vija ilgojās pēc ģimenes, pēc mīļotā cilvēka blakus, lai skaistajā, pašas izsapņotajā mājā nebūtu jādzīvo vienai. Iespējams, viņa gribēja arī kļūt par mammu… Diemžēl šīs abas lietas tā arī nepaspēja piepildīt, taču karjerā paspēja daudz, viņai viss notika ātri un pēc plāna,” saka Arita.
… liktenīgais kalns Aļaskā
Pirms došanās uz kalniem (11.maijā) Vija esot atstājusi automašīnu pie Aritas, bet savai mammai, kura devusies ceļojumā pie radiem ārzemēs, nezināmu iemeslu dēļ teikusi: “Brauc, es tur diez vai vēl aizbraukšu.” Tagad var vien minēt, vai tās bija Vijas priekšnojautas, ka kalnos var klāties visādi?
Ģimene šausmīgo ziņu saņēma šorīt – 29.maija rītā, taču negadījums noticis naktī. Visas detaļas, protams, vēl nav zināmas, tagad ģimene ir ne tikai skumju pārņemta, bet arī satraucas par to, kā izdosies Vijas ķermeni atgādāt mājās.
“Es nespēju tam noticēt. Es visu laiku ceru, ka kāds pateiks, ka somas, cepure vai cits ekipējums tomēr Viju būs pasargājis, un šis viss izrādīsies vien ļauns murgs. Tas ir šoks. Vija nemitīgi steidzās visu paspēt, viņai bija tikai 35 gadi, bet jau divas savas zobārstniecības, pašas uzcelta māja. Es sēžu un raudu, es nespēju iedomāties, kā rīt no rīta pamosties un vienkārši doties uz darbu,” saka tante Arita, kura Vijai bija ļoti tuva.
Uz tik augstiem kalniem Vija devās pirmo reizi, savējie par to bijuši informēti vien aptuveni, tāpēc Arita nosaka: “Ja es to zinātu, es būtu noslēpusi viņas dokumentus, lai viņa netrako.”
Cik ģimenei zināms, alpīnisti kalnos kāpuši, saāķēti pa trim kopā. Vienam no Vijas trijnieka esot paslīdējusi kāja, viņš sācis slīdēt lejā, paraujot līdzi arī pārējos. Ceturtajam alpīnistam izdevies atāķēties, viņš smagā stāvoklī šobrīd atrodas slimnīcā.
Pārējie alpīnisti esot steigušies palīgā, saseguši cietušos, izsaukuši palīdzību, taču kalnos to visu neesot iespējams saorganizēt ļoti ātri, piekļūt konkrētajai vietai bijis grūti, arī aukstums un stiprais vējš par labu nenākuši.
Vijas noteikti pietrūks daudziem. Man pie viņas bija pieraksts zobārstniecībā uz nākamo nedēļu. Nebūs. Ģimene pagaidām pat nespēj aptvert, ka Vija neatgriezīsies. Aritas pagalmā stāv Vijas mašīna, uz kuru ir pat grūti paskatīties. Un šovasar klases un skolas biedri Viju nesatiks viņas tik ļoti gaidītajā salidojumā.
Bet pati Vija kādreiz, kad dzirdējusi, ka kāds ir miris, esot teikusi: “Katram mums savs ceļš ejams. Vienam īsāks, citam garāks.
Vija, lai gaišs tavs tālākais ceļš! Mums tevis te pietrūks.
Autors: Linda Tunte. Pārpublicēts ar LA.LV atļauju
