16/03/2026
Mums ir sirdi sildošs stāsts, ar ko vēlamies padalīties! 🤍💚
Jau vairākus gadus viena no "Zalkša" koncertmeistarēm ir Vlada Hmeļevska - cilvēks, kas dzird deju! Mūsu dejotāja Gunta Špīse parūpējās, lai par Vladas dzīvesstāstu varētu padalīties ar mums visiem. Lai iedvesmotu, iedrošinātu un runātu par to sabiedrības daļu, kura ir mazāk aizsargāta, bet tikpat piederīga!
"Koncertmeistare, kas dzird deju!"
Par Vladu, Zalkti un mūziku, kas vieno!
Vlada Hmeļevska ir diplomēta komponiste, koncertmeistare un mūzikas pedagoģe, kā arī vides piekļūstamības eksperte, kura ikdienā strādā, lai pasaule kļūtu pieejamāka cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Viņa piedzima neredzīga, taču tas nekad nav bijis šķērslis pilnvērtīgai, aktīvai un jēgpilnai dzīvei.
Vlada ir ieguvusi trīs augstākās izglītības – absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju kā komponiste un koncertmeistare, studējusi kultūras menedžmentu Latvijas Kultūras akadēmijā, kā arī pabeigusi doktorantūras studijas socioloģijā. Viņa brīvi runā piecās valodās – latviešu, krievu, poļu, angļu, kā arī sarunvalodas līmenī spāņu valodā.
Mūzika Vladas dzīvē ir īpaša valoda. Paralēli mūzikai viņa ar lielu atbildības sajūtu un misijas apziņu darbojas neredzīgo cilvēku integrācijas, vides un digitālās piekļūstamības jomā, pierādot, ka profesionālisms, empātija un jēga var iet roku rokā.
Pirmoreiz Vladu ieraudzīju Zalkša mēģinājumā. Mums stādīja priekšā mūsu jauno koncertmeistari, par ko ļoti nopriecājos, jo kādu labu brīdi mūsu pavadījumu dziedāja mūsu foršā skolotāja. Tikai pēc kāda laika uzzināju, ka Vlada ir neredzīga. Mūsu saruna notiek Rīgas Teikas vidusskolas vestibilā, fonā skan mūsu draugu, BDK Skabardzēni mēģinājums un ik pa brīdim dzirdam tik pierasto skolotāju balsi un tautas deju mūziku. Tomēr esam sarunā tik ļoti iekšā, ka tas nemaz netraucē. Šī saruna ir par Vladas ceļu, pieredzi, sadarbību ar tautas deju kolektīvu “Zalktis”, par mūziku, darbu, attiecībām, izaicinājumiem un sapņiem.
Gunta: Kā tu atradi Zalkti?
Vlada: Caur paziņu, ar ko kopā mācījāmies Mūzikas akadēmijā un vienā sarunā viņa man saka, ka ir darbs. Uzreiz, kad piezvanīju Zanei (aut. TDK Zalktis mākslinieciskā vadītāja Behmane), viņa teica: Jūs neredzat un bez notīm, nu nekas, nāciet. Es biju par to tiešām izbrīnīta, ka viņa uzreiz mani uzaicināja, man tā likās ļoti laba pieredze, tāda forša sajūta bija. Pirms tam, protams, un arī tagad apmācu redzīgus skolēnus klavieru spēlē un arī esmu daudz strādājusi kā privātskolotāja, un jūtu, ka cilvēki Latvijā vairāk nebrīnās, ka ir neredzīga klavieru skolotāja. Man liekas, ka tas ir tiešām forši, ka Latvijā mēs esam tādā līmenī, ka vairs nebrīnāmies, ka es neredzu un es esmu klavieru skolotāja.
Gunta: Vai Tu atceries, kurā gadā pievienojies Zalktim?
Vlada: Man liekas, ka 2023. gadā. Sāku kā koncertmeistare gan A, gan D grupām, jo Irīna (aut. Mihailovska, TDK “Zalktis” un BDK “Skabardzēni” koncertmeistare un komponiste) bija dekrētā un līdz ar to es spēlēju abām grupām sākumā.
Gunta: Tu atceries savu pirmo mēģinājumu?
Vlada: Jā. Es atceros, ka biju atbraukusi ar mammu. Kad mēs atbraucām, es vēl nezināju, spēlēšu vai nē, tā ar Zani bijām sarunājušas, ka paskatīšos. Jau no paša sākuma sajutu, ka šeit ir patīkami cilvēki, tādi forši un tik daudz. Pirms tam es strādāju Juglā, bērnu kolektīvā, tur diezgan individuāla pieeja bija, tikai astoņi bērni un vadītāja. Bet šeit es biju pārsteigta, tik daudz dejotāji un tik liela zāle. Klavieres stāvēja, kāds klusi spēlēja. Es klausījos visu, kas notika un pie sevis domāju, nez kā mēs ar Rūtu (aut. Cīrule) sadarbosimies. Un tad kaut kā pusstunda pagāja, un es sapratu, nu, nekā tur tāda sarežģīta nav. Viss man patika un tā es arī paliku.
Gunta: Kas sākumā bija visgrūtākais savstarpējā sadarbībā ar Zalkša skolotājām?
Vlada: Visgrūtākais bija tieši tas, ka man nav acu kontakts. Tas bija ļoti interesants izaicinājums. Forši, ka gan Rūta, gan Zane saprata un uztvēra empātiski šo situāciju un mēģināja, neskatoties uz to, ka, iespējams, viņas nekad dzīvē ar neredzīgiem cilvēkiem nebija sadarbojušās. Bet viņas saprata, ka... Nu, ka vajag kaut kā pateikt vārdiem to, ko es neredzu. Tad mēs, man liekas ar Zani, norunājām, ka viens, divi, trīs un tad sāk. Nu, kaut kā tā, mēs novienojāmies par tādām smalkām niansēm, kas citā gadījumā nebūtu vajadzīgs. Bet, protams, tik un tā šī sadarbība pirmos, es domāju, mēnešus nebija tik viegla nevienai no viņām, jo vajadzēja pielāgoties. Bet ar laiku es sapratu, sajutu vairāk, gan Rūtu, gan Zani, un tad jau aizgāja. Un tad ar Baibu (aut. Miķelsone) vispār nekādas problēmas nebija, jo mazāka grupa, mazāka zāle, akustika savādāka. Bija problēma, kad lielajā zālē Rūta saka “stop”, bet kamēr es lielajā telpā to sadzirdu, paiet laiks. Mazajā spoguļzālē ir savādāk. Ir tiešām interesanti, šī pieredze ir interesanta, jo viss, kas ir pirmo reizi, ir jauna pieredze visiem un visi no tās iegūst kaut ko priekš sevis. Šeit nav svarīgi, vai es esmu neredzīga koncertmeistare vai atnāks kāds, piemēram, vājdzirdīgs cilvēks. Te ir runa par to, ka sastopas divas dažādas pasaules, kas mācās viena no otras.
Gunta: Kā tu saproti, kurā dejas vietā mēs mēģinājumā esam?
Vlada: Es tagad jau sāku labāk saprast, pirms tam tā nebija. Piemēram, Baiba saka, no pagrieziena, vai no sešiem soļiem. Un tad es atceros, aha, šajā pantiņā viņiem ir seši soļi, nu apmēram. Bet ne vienmēr tā ir, ka pasaka tā, ka saprotu, tāpēc es vienkārši paļaujos uz to, ka es spēlēju un, ja galīgi garām būs, tad skolotājas pateiks “stop”. Bet kaut ko es, protams, arī atceros, nu, kur jūs griežaties, kur kāds solis, man ir asociatīva atmiņa un kad Baiba saka: no šīs vietas, es saprotu, aha, tāds pantiņš. Bet ne visām dejām. Un, protams, es arī klausos. Es, piemēram, sāku tagad dzirdēt arī dejotājus, kā jūs soļus liekat, piesitat kāju, kad plaukstas sitat, piemēram, dejā Visam cauri iet, es jau zinu, kad sit plaukstas puiši, kad meitenes.
Citās dejās ir arī kādas specifiskas skaņas, ko es pamanu un arī piefiksēju sev, un pēc tām vados, kur dejā Jūs esat. Tagad es biežāk zinu, kur mūzikā vai dejā Jūs esat. Agrāk, kad es tikko sāku Zalktī strādāt, es jaucos, es nevarēju atcerēties tos skaņdarbus, jo bija gan A grupas, gan D grupas dejas, un man bija grūti. Taču man ir siltas atmiņas par to, ka gan Rūta, gan Zane, to normāli uztvēra. Jo ja atnāk uz darbu koncertmeistars, viņam tomēr jāzina, ko viņš spēlē. Bet šeit, ja es nezināju, viņas vienmēr palīdzēja: nu šeit vēl viens pantiņš, vai nē, šeit apstājies, tur cita mūzika. Kaut kā normāli tā sadarbība gāja, neskatoties uz to, ka mans pienākums bija spēlēt to, kas nepieciešams jau paša sākuma.
Gunta: Kā tu mācies, vai kā tu apgūsti spēlējamos skaņdarbus, ņemot vērā, ka Tev nav nošu?
Vlada: Pēc dzirdes mācos. Man skolotājas sūta vienkārši audio failu WhatsApp. Es viņu klausos pāris reizes, ja vajag. Un tad es pie klavierēm mājās to spēlēju. Ja ir pārāk viegla mūzika, tad es arī pat nespēlēju. Vienkārši braucot trolejbusā uz darbu, es klausos to repertuāru, kas jauns, austiņās. Pāris reizes noklausos un iegaumēju.
Bija agrāk tā, ka es neatcerējos, vai tur ir 12 pantiņi, vai 10, vai kaut kur pa vidu ir apstāšanās, vai mūzika mainās. Tagad esmu jau gudrāka, vienkārši sev pierakstu tādas lietas piezīmēs, bet protams, cenšos arī atcerēties. Tagad vairs nav tā, kā bija sākumā. Ar pieredzi nāk arī saprašana, kā šo darbu labāk darīt. Un sadarbība no abām pusēm ļoti palīdz.
Gunta: Kādas tev pašai ir attiecības ar deju?
Vlada: Es dejoju kādreiz neredzīgo deju kolektīvā «Strazdi», kādus laikam trīs vai četrus gadus. Juglā bērnu deju kolektīvā «Strazdulēni» es kādus desmit gadus nostrādāju par koncertmeistari. Līdz ar ko Zalktis nav mana pirmā pieredze spēlēt dejotājiem. Un tā vadītāja Agnese (aut. Agnese Elliņa), ierosināja ideju radīt pašiem savu neredzīgo pieaugušo deju kolektīvu. Tā mēs savācāmies četri cilvēki, pat bija vienu brīdi seši, un iestudējām paši savas tautas dejas, piemēram, Cūkas Driķos dejojām, pati vadītāja veidoja mums dejas. Mēs uzstājāmies galvenokārt Juglas neredzīgo biedrības klubā vietējā kultūras namā. Tur darbojas gan teātris, gan deju kolektīvi. Mēs nepiedalījāmies deju svētkos, bet darbojāmies savam priekam.
(fotogrāfija no: https://lnbiedriba.lv/lv/par-biedribu/strazdumuizas-klubs/kolektivi/strazdi/)
Gunta: Kura ir Tava mīļākā tautas deja?
Vlada: Foršs jautājums, man vispār ļoti patīk, nezinu kāpēc, Bēdu manu lielu bēdu, bērniem to bieži spēlēju un tā ir palikusi atmiņā. No Zalkša repertuāra man patīk A grupas deja Dvēselīte, Irīnas skaņdarbs. Man patīk daudzi, tikai neatceros nosaukumus visiem.
No D grupas man patīk jaunrade. Tiešām patīk, kā Baiba mūziku izvēlās, viņai ir ļoti laba gaume mūzikas izvēlē. Nezinu kā izskatās dejas, bet muzikāli ļoti skaisti.
Gunta: Ņemot vērā, ka Tev ir augstākā muzikālā izglītība, Tu noteikti zini daudzus skaņdarbus. Ar kādu skaņdarbu Tev asociējas Zalktis? Kāds skaņdarbs mūs raksturo?
Vlada: Man liekas, ka tas noteikti būtu latviešu komponista skaņdarbs. Asociācija ir tāds vieglums un vienkāršums, bet tajā pa laikā tāds neliels kaprīzums. No mūzikas es neņemtu klasikas skaņdarbus, Zalktis man neasociējas ar klasiku. Es ņemtu, iespējams, kaut ko no Raimonda Paula mūzikas. Jo tā ir no vienas puses tāda vienkārša, bet no otras puses ļoti talantīga mūzika. Tāds savā vienkāršumā tomēr mazliet neparedzams raksturs. Vai arī kādu balādi no Vītola. Tomēr tautas mūziku vairāk, varbūt arī kora mūziku, tādu, kas izskan Dziesmu svētos.
Gunta: Kuru mūziku tu gribētu Zalktim nospēlēt? Piemēram, koncertā vai mēģinājumā, kas ir tas, ko tu vēl neesi mums spēlējusi, bet noteikti gribētu un gribētu, ka mēs pie tās mūzikas dejojam?
Vlada: Iespējams kaut no poļu tautas dziesmām. Esmu daļēji poliete un poļu kultūra man ir tuva, zinu poļu valodu. Līdz ar to man patiktu, ja tas būtu kāds poļu tautas mūzikas gabals. Ja iespējams no Krakovas apgabala. Tas būtu sirdij tuvs.
Gunta: Lasīju, ka tev ir virs absolūtās dzirde. Ko tas nozīmē?
Vlada: Nu, tas nozīmē, ka es varu dzirdēt katru instrumentu partitūrā un tās augstumu, tās notis, tieši, ko spēlē katrs instruments. Es viņus atšķiru, agrāk tas gan izdevās labāk, tagad daudz laika pavadu austiņās, tas iespējams ietekmē manu dzirdi. Bet agrāk, jā, es arī kārtoju mūzikas akadēmijā partitūras eksāmenu tieši tā, ka es vienkārši atšķiru katru instrumentu un nosaucu, kas ko spēlē. Jo, parasti, cilvēki lasa no lapas partitūru, bet man tīri fiziski nebija šādas iespējas.
Gunta: Ko tu dari šobrīd savā no Zalkša mēģinājumiem brīvajā laikā?
Vlada: Es strādāju kompānijā Socintegra (aut. https://www.socintegra.lv/) par vides piekļūstamības eksperti, strādāju ar pieejamības produktiem neredzīgiem cilvēkiem - taktilās kartes, dažādas plāksnes, vadlīnijas, viss, kas padara dzīvi pieejamāku neredzīgiem cilvēkiem. Darbojos arī ar projektiem, mēs veidojam lielus Latvijā inovatīvus projektus muzejiem, teātriem, audio aprakstus, pielāgojam ekskursijas. Tā ir mana sirdslieta, tas ir tas, ko es daru no 9:00 līdz 6:00. Šobrīd mēs arī paplašinām savu darbības jomu un ceru, ka turpmāk šis attīstīsies un vides pieejamība neredzīgiem cilvēkiem tikai uzlabosies. Šis gads man ir subsidēta darba vieta un tālāk mēs rakstīsim projektus un skatīsimies, kur būs darbošanās.
Gunta: Kuri ir Tavi veiksmīgākie pēdējo gadu projekti, ar kuriem tu lepojies un par kuriem vari teikt, ka tie bija ļoti vērtīgi?
Vlada: Tie ir par muzeju pieejamību neredzīgiem cilvēkiem, mēs apsekojam muzejus. Socintegra ir laba Eiropas muzeju pieredze par to, kā mēs varētu pielāgot muzejus Latvijā un ir 25 muzeji Rīgā un Latvijā, kuri izgāja mūsu apmācību kursu un sāka pielāgot savu vidi neredzīgiem cilvēkiem. Mēs veidojam arī mūsu mājaslapā pieejamu muzeju sarakstu – karti. Tas ir ļoti liels solis uz priekšu, ka Latvijā ar tādu sistemātisku pieeju mēs pielāgojam muzejus un to noteikti turpināsim darīt. Tagad strādāsim ar citiem ārvalstu partneriem un arī teātros mēģināsim veidot vidi neredzīgiem cilvēkiem. Dažiem teātriem veidojam audio aprakstu, kas nozīmē, ka tas ir pieejamāks cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Mums ir padomā pielāgot tūrisma maršrutus, padarīt tos pieejamākus. Gan muzejos, gan teātros strādāsim, gan arī paplašināsimies. Man liekas, ka tas ir tas ar ko tiešām lepojos.
Savā ikdienā esmu pagājusi no mūzikas nost un visu savu enerģiju veltu tieši neredzīgo vietai sabiedrībā un ar to saistītu darbošanos. Vēl arī testēju mājaslapas uzņēmumiem, pārbaudām, cik tās ir pieejamas un ērti lietojamas neredzīgiem cilvēkiem. Jā, es vairāk ikdienā strādāju ar neredzīgo jautājumiem. Mūzika man ir kā elpot, es atbraucu uz Zalkti un tas ir kā atpūta no darba. Uzspēlēju un uz mājām. Jo spēlēt klavieres man ir tā pat kā runāt, tas man neprasa īpašu piepūli. Tikai atcerēties jaunu melodiju sākumā un tad jau aiziet.
Gunta: Tu savās intervijās vairākkārtīgi arī stāstīji par to, ka redzīgi cilvēki nesaprot kā pareizi komunicēt ar neredzīgu cilvēku? Kas ir tas pareizais veids? Vai kā tu gribētu, ka ar Tevi komunicē?
Vlada: Tu zini, katru gadu man kaut kas mainās tajā savā izpratnē. Un šobrīd es domāju, nav tik lielas atšķirības kā agrāk. Tomēr dažkārt sajūtu necieņu, ka, piemēram, cilvēks runā ar mani, bet skatās kaut kur projām. Es to jūtu. Es saprotu, ka neredzīgais nevar paskatīties un acu kontakts zūd, bet svarīgi tomēr ir saglabāt šo kontaktu un skatīties uz cilvēku, ar ko tu runā. Vēl viena lieta, ka mani uzrunā trešajā personā. Ja esmu ar kādu kopā, tad ir bijis, ka cilvēks runā tikai ar manu pavadoni, man vispār nepievērš uzmanību un saka, piemēram, “viņai jāparakstās….” Tā ir tāda necieņa, jo, ja cilvēks neredz, viņš jau nav nespējīgs vai dumjš. Es ļoti labi saprotu, kāpēc tas tā notiek. Bet jāskaidro. Tas ir neredzīgo grupas pamata pienākums skaidrot, lai nerodas šīs situācijas.
Gunta: Bet tu jūti blakus otru cilvēku? Tu jūti, kur viņš skatās, kā viņš uzvedas?
Vlada: Principā jā. Jo neredzīgiem cilvēkiem attīstās vērīguma sajūta, bet ne visu laiku, protams, tas ir atkarīgs no noskaņojuma, no tā, cik es esmu fokusēta šobrīd uz to cilvēku, bet, ja man vajag, tad es jūtu.
Gunta: Saki, kas ir tavs sapnis vai vēlme, ko tu gribi savā dzīvē vēl piepildīt?
Vlada: Es gribētu būt noderīga sabiedrības daļa, kas skaidro un apmāca sabiedrību par neredzīgiem cilvēkiem un viņu vajadzībām. Pārējais man viss ir piepildījies. Man ir vīrs Vitālijs un harmonija dzīvē. Man liekas, ka mans sievišķīgais sapnis ir jau piepildījies.
Pēc šīs sarunas man palika ļoti silta sajūta. Vlada ir viens no tiem cilvēkiem, kuru klātbūtni jūt uzreiz – viņa ir sirsnīga, jūtīga un patiesi draudzīga. Bez skaļiem vārdiem, bez demonstrēšanas, bet ar ļoti skaidru iekšējo mugurkaulu.
Viņai piemīt spēcīga misijas apziņa – darīt pasauli mazliet saprotošāku, iejūtīgāku un pieejamāku citiem. Vlada ne tikai runā par integrāciju, viņa to ikdienā izdzīvo. Ar savu darbu, attieksmi, mieru un spēju pieņemt izaicinājumus, kurus dzīve piedāvā, viņa iedvesmo citus nevis žēlot, bet skatīties plašāk.
Man Vlada ir piemērs tam, cik daudz var izdarīt cilvēks, kurš izvēlas nevis cīnīties ar pasauli, bet saprast to un mainīt no iekšpuses. Klusi, gudri un ar lielu mīlestību. Un esmu lepna, ka Vlada ir arī ļoti īpaša daļa no TDK Zalktis plašās ģimenes un ka mēs, dejotāji un skolotāji, esam palīdzējuši Vladai integrēties un arī labi justies dejotāju pasaulē.
Ja vēlies par Vladu uzzināt vēl vairāk, ieskaties šeit:
• Raksts “Neredzīga pianiste Vlada: vari neredzēt ar acīm, bet redzēt ar sirdi” – Ievas Stāsti
https://www.santa.lv/plus/raksts/ievasstasti/neredziga-pianiste-vlada-vari-neredzet-ar-acim-bet-redzet-ar-sirdi-53248/
• Raksts “Tumsas 50 nokrāsas. Kā varēt vairāk, kad citi ir pārliecināti, ka nevari?” – Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts
https://www.incsr.eu/resource/tumsas-50-nokrasas-ka-varet-vairak-kad-citi-ir-parliecinati-ka-nevari/
• Video / podkāsts:
https://www.youtube.com/watch?v=Z6s-beI45_I&t=196s
Špīse
02.2026
