Luterāņu Stunda

05/06/2026

Daudz vētru mums reiz pāri gājis,
Un, ja vēl daudz mums viņu būs,
Dievs aicinās, kā aicinājis,
Arvienu atkal saulē mūs.

Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenā.

Lai tāpēc māte bērnam saka,
Lai dzird no tēva lūpām dēls:
No katras tumsas droša taka
Mūs pretī saulei vedīs vēl.

Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.

Leonīds Breikšs

03/06/2026

01/06/2026

Svētie raksti ir Dieva vārds, kas uzrakstīts un ietverts burtu zīmēs- gluži kā Kristus, mūžīgais Dieva vārds, ir apslēpts cilvēcībā. Un kā pasaule izturas pret Kristu, tāpat tā izturas arī pret rakstīto Dieva vārdu.Salīdzinājumā ar citām grāmatām šī Grāmata tiek uzlūkota kā tārps, nevis kā grāmata. Jo tai nekad netiek dots tāds gods- tāda studēšana, lasīšana, pārdomāšana, apcerēšana un lietošana- kā visiem daudzajiem cilvēku rakstiem un sacerējumiem. Labi vēl, ja raksti tiek tikai nomesti kaktā. Citkārt tie tiek arī saplēsti, krustā sisti un pakļauti dažādām mokām- cilvēki tos skaidro, groza un staipa pēc sava prāta, pielāgodami visām savām ķecerīgajām, patvaļīgajām iedomām, un galu galā Dieva vārds tiek pilnībā izpostīts, novazāts un aprakts, izstumts no pasaules un aizmirsts. Taču tam atkal ir jānāk gaismā; te nelīdz nekāda pretošanās un aizstāvēšanās. Tādēļ tā ir laba zīme, ja kādam tiek dota šī dārgā dāvana- mīlestība un patika pret rakstiem, prasme tos lasīt un augstu novērtēt. Tādu cilvēku Dievs noteikti cels godā.

(Mārtiņš Luters)

Attēlā Stenlija Spensera (1891-1959) glezna “Kaimiņi”

29/05/2026

Dievs mani pārmāca.
Sit viņa rīkste barga.
Tā dvēselē man tūkstoš vainas dzeļ.
Es guļu pīšļos. Neviens nepaceļ,
Ne pasniedz roku, projām bēg no vārga.

Dievs mani pārmāca.
Kož iznīcības liesmas.
Kā svešs prom aizslīd mīlestības stars.
Par sausu ērkšķi vēršas ziedu zars.
Ir tikai nakts un ciešanas, un briesmas.

Dievs mani pārmāca.
Ne kurnu es, ne sūdzos.
Es atzīstu, ak Kungs, cik taisnīgs sods.
Lai mūžu mūžos slavēts top Tavs gods
Un Tava valstība lai nāk! — es lūdzos.

Mans grēks un niecīgums ir skumjš un baigs.
Es — putekļi, ko zeltī Dieva vaigs.

Elza Ķezbere

27/05/2026

25/05/2026

Ir tādi ļaudis, kuri grib norādīt Dievam ceļu un mērķi, noteikt Viņam laikus un robežas, paši izteikt priekšlikumus, kā Dievam vajadzētu viņiem palīdzēt. Un ja nu tā nenotiek, tad viņi krīt izmisumā vai meklē palīdzību citur. Viņi negaida uz to Kungu, - jo viņiem liekas, ka Dievam vajadzētu gaidīt uz viņiem, būt gatavam palīdzēt tieši tā, kā viņi to iztēlojušies.
Turpretī tie, kuri gaida uz to Kungu, lūdz pēc Viņa žēlastības, atstādami Dieva ziņā to, kad, kur un kādā veidā Viņš tiem palīdzēs. Šādi ļaudis neapšauba Dieva palīdzību, nesauc to kādā paša izdomātā vārdā, bet ļauj Dievam to saukt vārdā un arī vilcināties, cik ilgi vien Viņam labpatiks. Bet, kas Dieva palīdzībai dod savu vārdu, tas to nesaņems; jo tāds nepieņem Dieva prātu un padomu un nespēj paciest Viņa vilcināšanos.

(Mārtiņš Luters)

Attēlā Alberta Edelfeldta (1854–1905) studija gleznai "Kristus us un Marija Magdalēna”

22/05/2026

Šī vasara — šī vasara —
man sirdī iekritusi
kā karsta laimes asara,
ko debess raudājusi.
Jeb varbūt raudājis bij viņš —
pats Dievs — to laimē savā,
jo viņa puķotais mutautiņš
bij šorīt iekritis pļavā...
Šī vasara — šī vasara...
Es nezinu, kā tas viss beigsies,
jo kādā rītā balts eņģels viņu —
to asaru (un arī mutautiņu)
nāks paņems un projām uz debesi
steigsies!
Bez puķēm, bez laimes es palikšu še.
Ko iesāks tad mana dvēsele!

Fricis Bārda

18/05/2026

Tu lūdz, lai Es tevi atpestītu; neraizējies, necenties pamācīt ne Mani, ne pats sevi – Es pats tevi mācīšu; Es vadīšu tevi pa īsto ceļu, kuru varēsi staigāt pēc Mana prāta. Tev šķiet, ka tad, ja viss nenotiks tā, kā tu domā, tev draud bojāeja; tava domāšana kaitē tev un traucē Man – ir jānotiek nevis pēc tava, bet pēc Mana prāta, kas pārsniedz tavu saprašanu. Paliec nesaprašanā, tad Es tev došu savu izpratni. Neizpratne ir īstā izpratne. Nezināt, kurp doties, nozīmē – zināt īsto ceļu. Tas ir krusta ceļš, ko tu pats nevari atrast – pa to Es vadīšu tevi, gluži kā aklo. Tādēļ Es, tikai Es pats, nevis tu, nedz arī kāds cilvēks vai cita radīta būtne, tevi vadīšu un mācīšu, ar savu Garu un Vārdu rādīdams ceļu, pa kuru tev jāiet. Nepieķeries darbiem, ko pats esi izraudzījies, nedz ciešanām, kuras esi sev izdomājis, bet piesauc Mani un esi māceklis – seko tam, ko Es tev mācu, un rīkojies pretēji savām domām un vēlmēm. Ir īstais laiks – tavs Meistars ir pie tevis.

( Mārtiņš Luters)

Attēlā Aksela Kristiana Terlesē (1857-1932) glezna "Ikdienišķs interjers ar sēdošu vecu kungu" 1857–1932)