07/06/2026
Soctīklu komentētājiem pa pēdām
Pēdējos gados daudz tiek runāts par sociālajiem tīkliem, par to ietekmi, iespējām un riskiem. Atzīšos – es nekad neesmu bijusi īpaši aktīva sociālo tīklu lietotāja. Ne tāpēc, ka tos nosodītu, bet gan tāpēc, ka man vienmēr ir pietrūcis laika. Aktīvs darbs līdz pat šī gada pavasarim, sabiedriskie pienākumi, ģimene, bērni un mazbērni – izvēloties prioritātes, sociālie tīkli palika kaut kur tālu saraksta beigās.
Tomēr laiki mainās. Arī es reizēm ieskatos komentāros pie publikācijām. Pēc Trešās Senioru dienas Saeimā nolēmu palasīt, ko par šo notikumu domā cilvēki. Un jāatzīst – radās vēlēšanās dažus vārdus pateikt.
Kā jau šajā brīvajā un demokrātiskajā vidē ierasts, kritika netiek taupīta. Komentāros tika spriests, ka Saeimā sapulcējušies deputātu vecāki, pielīdēji, izlecēji, tukšrunātāji un vēl sazin kas. Daži komentētāji šķita tik pārliecināti par savu taisnību, it kā būtu personīgi piedalījušies katrā sarunā, katrā diskusijā un katrā darba grupā.
Taču patiesība ir citāda. Un, iespējams, arī skarbāka.
Saeimas namā pulcējās cilvēki, kuri ikdienā dara. Cilvēki, kuri darbojas pensionāru biedrībās, senioru klubos, interešu grupās, pašvaldību konsultatīvajās padomēs. Cilvēki, kuri neļauj sev nolaist rokas un emocionāli nogrimt vientulībā vai bezspēcībā. Cilvēki, kuriem rūp ne tikai viņu pašu dzīves kvalitāte šodien, bet arī tas, kā dzīvos nākamās pensionāru paaudzes – viņu bērni un mazbērni.
Tur nenotika tukša runāšana. Tur tika diskutēts par veselības aprūpi, pensijām, sociālo drošību, digitālo pratību, vientulības mazināšanu un daudziem citiem jautājumiem, kas skar simtiem tūkstošu Latvijas senioru.
Paradokss ir tāds, ka visvairāk tukšmuldēšanas bieži vien notiek tieši sociālajos tīklos. Tur, kur visvieglāk kritizēt tos, kuri kaut ko dara. Tur, kur vienkāršāk ir uzrakstīt nicīgu komentāru, nekā pašam iesaistīties un veltīt kaut stundu nedēļā kopīgam darbam.
Esmu pārliecināta – ja šo komentāru autori paši darbotos sabiedrības labā, viņu rakstītais būtu citāds. Varbūt kritisks, bet konstruktīvs. Varbūt prasīgs, bet cieņpilns. Jo cilvēks, kurš pats dara, zina, cik daudz darba, laika un pacietības prasa pat vismazākā iniciatīva.
Tāpēc šodien vēlos pateikt sirsnīgu paldies visiem mūsu aktīvajiem senioriem. Latvijas Pensionāru federācijas valdei, reģionālajiem koordinatoriem, pensionāru biedrību vadītājiem un biedriem, sadarbības partneriem visā Latvijā. Paldies par darbu, ko bieži neredz televīzijas kamerās un neaplaudē sociālajos tīklos.
Pateicoties jums, mēs spējam pārstāvēt senioru intereses tā, ka mums tiek atvērtas Saeimas durvis. Pie mums nāk ministri un deputāti. Mūs ne tikai uzklausa, bet arvien biežāk arī sadzird.
Un vēl es vēlos uzrunāt tos, kuri uzskata, ka uz Senioru dienām Saeimā tiek aicināti tikai izredzētie.
Kļūstiet par šiem „izredzētajiem” paši!
Izkāpiet no ērtajām čībām. Aizejiet uz tuvāko pensionāru biedrību. Uzrakstiet iesniegumu. Piesakieties darbam. Nāciet ar savām idejām, savu enerģiju un savu pieredzi.
Esmu pārliecināta – tad jūs ieraudzīsiet pavisam citu pasauli. Pasauli, kurā cilvēki viens otram palīdz, sadarbojas un meklē risinājumus. Un, iespējams, pamanīsiet, ka rūgtums un žults pamazām izzūd.
To vietā nāk kas daudz patīkamāks – gandarījums par paveikto, piederības sajūta un liepziedu tējas garša.
Jo dzīve man ir iemācījusi vienu ļoti vienkāršu patiesību: gūt var dodot, nevis noķengājot.
Aija Barča
Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja
