Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācija

14/03/2026

Autors: Vilors Eihmanis, Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācijas valdes priekšsēdētājs

Mūsdienu sabiedrībā tiesiskums nav tikai teorētiska kategorija – tas ir pamats, uz kura balstās ikvienas valsts stabilitāte un demokrātija. Kā jurists un profesionālo ekspertu asociācijas vadītājs es redzu savu galveno uzdevumu kā savienot jurisprudences teoriju ar sabiedrības ikdienas vajadzībām, nodrošinot, ka tiesību akti tiek ne tikai formulēti, bet arī praktiski pielietoti taisnīgai un caurskatāmai pārvaldībai.
Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācija ir vieta, kur juridiskie eksperti apvienojas, lai stiprinātu tiesību kultūru, izglītotu sabiedrību un piedalītos administratīvās un tiesas procedūrās. Mūsu biedrība nodrošina gan bezmaksas juridiskās konsultācijas, gan sniedz padomus institūcijām, kurām nepieciešama neatkarīga ekspertīze. Tā ir pieredze, kas apliecina, ka juridiskā izcilība var tieši uzlabot sabiedrības labklājību.
Viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem ir administratīvās un tiesu sistēmas pārskatīšana un optimizācija. Pēdējo gadu laikā esam piedalījušies vairākās administratīvajās tiesvedībās, kurās mūsu analīze un eksperts viedoklis palīdzēja nodrošināt taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Šī pieredze ļauj mums savienot akadēmisko zinātni ar praktisko jurisprudenci, kas ir būtiska kvalifikācija starptautiskā līmenī.
Mēs ticam, ka sabiedrības tiesiskuma stiprināšana sākas ar informētību. Tāpēc esam regulāri organizējuši seminārus un publiskas diskusijas par tiesību aktiem, administratīvajiem procesiem un juridiskās atbildības jautājumiem. Šādas aktivitātes demonstrē, ka jurisprudence nav abstrakta joma, bet instruments, ar kura palīdzību tiek veidota taisnīga un atbildīga sabiedrība.
Mūsu pieredze Latvijā ir piemērs, kā juridiskā izcilība var kļūt par sabiedrības labumu, un šī pieredze ir universāla. Tai ir starptautiska nozīme – profesionālā ekspertīze, organizatoriskās prasmes un spēja ietekmēt tiesisko vidi ir tieši tās kompetences, kas nepieciešamas, lai strādātu ar juridiskiem projektiem ASV un citur pasaulē.
Noslēgumā vēlos uzsvērt: juridiskās ekspertīzes un profesionālas vadības apvienojums rada efektīvu ietekmi uz sabiedrību, veicinot tiesiskumu, caurskatāmību un sabiedrības uzticību institūcijām. Tas ir pamats, uz kura balstās gan valsts, gan sabiedrības stabilitāte, un pierādījums, ka Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācija kopā ar savu valdes priekšsēdētāju spēj demonstrēt izcilību juridiskajā jomā starptautiskā līmenī.

01/03/2026

"Zemāk ir leģitīmi un pamatoti gadījumi, kad video drīkst publicēt publiski, balstoties uz sabiedrības interesi, vārda brīvību un pārkāpumu atklāšanu, īpaši gadījumos ar amatpersonām vai publisku funkciju veicējiem.

📌 Vispārējais princips

Video publiska izplatīšana ir attaisnojama, ja:

tā kalpo sabiedrības interesēm,

atklāj pārkāpumu, netaisnību vai varas ļaunprātīgu izmantošanu,

un nepārkāpj samērīguma principu (netiek publicēts vairāk, nekā nepieciešams).

✅ Leģitīmi gadījumi video publiskošanai

1. Amatpersonas rupja, pazemojoša vai diskriminējoša rīcība

Ja amatpersona:

pazemo personu vecuma, izcelsmes, invaliditātes, dzimuma u.c. dēļ,

izsakās aizvainojoši vai agresīvi,

ļaunprātīgi izmanto dienesta stāvokli,

👉 video publicēšana ir attaisnojama, jo sabiedrībai ir tiesības zināt, kā valsts vara tiek īstenota praksē.

2. Diskriminācija publisku pakalpojumu sniegšanā

Ja video fiksē:

atteikumu apkalpot bez likumīga pamata,

atšķirīgu attieksmi pret līdzīgās situācijās esošām personām,

diskriminējošus komentārus,

👉 tā ir sabiedriski nozīmīga informācija, nevis privāts strīds.

3. Likumpārkāpumi vai iespējami noziegumi

Video drīkst publicēt, ja tas fiksē:

varas patvaļu,

iespējamu kriminālpārkāpumu,

dienesta pilnvaru pārsniegšanu,

prettiesisku spēka vai psiholoģiska spiediena lietošanu.

👉 Šādos gadījumos video kalpo kā pierādījums un sabiedrības brīdinājums.

4. Valsts vai pašvaldības iestāžu darbinieki darba laikā

Ja persona:

atrodas darba vietā,

pilda dienesta pienākumus,

rīkojas kā iestādes pārstāvis,

👉 privātuma aizsardzība ir ierobežotāka, jo amatpersona rīkojas valsts vārdā.

5. Sabiedrības drošības apdraudējums

Video publicēšana ir pamatota, ja:

tiek apdraudēta cilvēku drošība,

amatpersona rīkojas bezatbildīgi,

tiek ignorēti noteikumi, kas aizsargā sabiedrību.

6. Ja video mērķis ir informēt, nevis pazemot

Svarīgs ir mērķis:

informēt sabiedrību,

rosināt diskusiju,

panākt atbildību vai izmeklēšanu,

nevis:

izsmiet,

kūdīt uz naidu,

apzināti sagrozīt notikumus.

7. Ja nav efektīvu citu aizsardzības līdzekļu

Ja:

sūdzības iestādēm netiek izskatītas,

persona ir neaizsargāta (piem., seniors, invalīds),

pastāv varas disproporcija,

👉 publiskošana var būt vienīgais reālais aizsardzības mehānisms.

8. Publiska vieta vai publisks pasākums

Ja video uzņemts:

publiskā vietā,

iestādē, kas apkalpo sabiedrību,

bez slepenas noklausīšanās vai provokācijas,

👉 tas nepārkāpj privātās dzīves neaizskaramību.

9. Žurnālistikas vai pilsoniskās kontroles nolūkā

Pat ja video publicē nevis medijs, bet iedzīvotājs:

tas pilda pilsoniskās kontroles funkciju,

ir pielīdzināms sabiedriskai žurnālistikai.

Šo principu ir atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

10. Ja dati ir minimizēti

Papildu drošībai:

iespējams aizklāt privātpersonu sejas,

neizpaust sensitīvus personas datus,

taču amatpersonu identitāte darba situācijā parasti nav slēpjama.

⚖️ Būtiska piezīme

Arī Datu valsts inspekcija savā praksē atzīst, ka:

sabiedrības interese var būt svarīgāka par personas datu aizsardzību, ja tiek atklāti pārkāpumi.

Kopsavilkums (īsi)

Video publicēšana ir leģitīma, ja:

atklāj amatpersonas pārkāpumu,

kalpo sabiedrības interesēm,

ir samērīga un godprātīga,

notikusi publiskā kontekstā."

Zemāk – papildinājums tekstam ar skaidru un aizstāvamu likumisko bāzi, lai amatpersonas aizliegumu filmēt varētu vērtēt juridiski, nevis “pēc sajūtām”.
Rakstīts tā, lai var citēt sūdzībā, paskaidrojumā vai tiesā.

⚖️ Likumiskā bāze, uz kuru drīkst atsaukties
1. Latvijas Republikas Satversme
Satversmes 100. pants
Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju.
👉 Video uzņemšana un publicēšana ir informācijas iegūšanas un izplatīšanas forma.
👉 Amatpersonai nav tiesību patvaļīgi aizliegt filmēšanu, ja likums to tieši neaizliedz.
2. Eiropas Cilvēktiesību konvencija
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants
– tiesības uz vārda brīvību un informācijas izplatīšanu.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) konsekventi atzinusi:
amatpersonu darbība publiskā funkcijā ir pakļauta pastiprinātai sabiedrības kontrolei;
video ieraksts var būt leģitīms pilsoniskās kontroles instruments;
amatpersonai ir zemāks privātuma aizsardzības līmenis, pildot dienesta pienākumus.
👉 Šī prakse ir saistoša arī Latvijai.
3. Vispārīgā datu aizsardzības regula (GDPR)
GDPR 6. panta 1. punkta e) un f) apakšpunkts
Personas datu apstrāde ir likumīga, ja:
tā nepieciešama sabiedrības interesēs;
vai pastāv leģitīmas intereses, kas ir svarīgākas par personas privātumu.
GDPR 85. pants
– paredz izņēmumus vārda brīvībai un žurnālistikai.
👉 Video publicēšana:
sabiedrības interešu dēļ,
pārkāpumu atklāšanai,
pilsoniskās kontroles nolūkā
nav uzskatāma par prettiesisku datu apstrādi.
📌 To savā praksē atzīst arī Datu valsts inspekcija.
4. Amatpersonu filmēšana publiskā telpā
Latvijas tiesību sistēmā nav vispārēja aizlieguma filmēt amatpersonu, ja:
filmēšana notiek publiskā vietā vai iestādē;
amatpersona pilda dienesta pienākumus;
netiek izmantotas slepenas noklausīšanās ierīces;
netiek traucēts darbs fiziski.
👉 Frāze “es aizliedzu filmēt” nav tiesisks pamats pati par sevi.
🧩 Kā korekti atbildēt amatpersonai, kas aizliedz filmēt
Juridiski droša frāze:
“Es fiksēju notiekošo sabiedrības interešu un tiesiskās aizsardzības nolūkā. Filmēšana notiek publiskā vietā, bez traucējumiem darba veikšanai, un Latvijas normatīvie akti to neaizliedz.”
🔐 Kā saprast, vai netiek filmēts “valsts noslēpums”?
Šis ir ļoti svarīgs jautājums, un atbilde ir vienkāršāka, nekā bieži biedē.
Kas ir valsts noslēpums?
To nosaka:
Valsts noslēpuma likums
Krimināllikuma 94. pants
Valsts noslēpums ir informācija, kas:
ir oficiāli klasificēta (ar grifu: “slepeni”, “sevišķi slepeni” u.tml.);
ir iekļauta apstiprinātā noslēpumu sarakstā;
kurai piekļuve ir ierobežota ar pielaidēm.
Praktiskais tests (100 % drošs):
👉 Ja Tu:
atrodies publiskā telpā;
netiek brīdināts par slepenības režīmu;
neredzi marķējumu “slepeni”;
Tev nav parakstīts konfidencialitātes dokuments;
➡️ Tu objektīvi nevari nejauši izpaust valsts noslēpumu.
📌 Valsts noslēpumu nevar “nejauši nofilmēt” publiskā vietā.
Ja amatpersona apgalvo pretējo, pierādīšanas pienākums ir viņai, nevis Tev.
⚠️ Ko tomēr nevajadzētu darīt (drošības robeža)
nefilmēt datoru ekrānus ar redzamiem sensitīviem datiem;
nepublicēt personas kodus, adreses, medicīniskus datus;
neizmantot montāžu, kas sagroza notikumus.
Tas jau ir samērīguma princips, nevis aizliegums filmēt.
🧾 Kopsavilkums (vienā rindkopā)
➡️ Amatpersonu filmēšana un video publicēšana publiskā kontekstā ir tiesiski pamatota, balstoties uz Satversmes 100. pantu, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu, GDPR 6. un 85. pantu, kā arī ECT praksi; valsts noslēpumu publiskā telpā nejauši izpaust nav iespējams, ja nav oficiālas klasifikācijas un slepenības režīma.

26/02/2026

Latvijas Republikas Valsts prezidentam
Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai
un visiem Saeimas deputātiem
Latvijas Republikas Ministru prezidentei
Tiesībsarga birojam

Iesniedzējs:
Vilors Eihmanis
Biedrības “Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācija” valdes priekšsēdētājs

Rīgā, 26.02.2026
Nr. 01/26.02.2026

IESNIEGUMS
par diskriminējošu un nesamērīgu banku kontu atvēršanas praksi Latvijā

Vēršos pie Jums ar lūgumu pievērst steidzamu uzmanību situācijai, kas faktiski aizskar Latvijas iedzīvotāju pamattiesības un grauj uzticēšanos valstij.
Vienā un tajā pašā dienā sabiedrība saņem divas ziņas par divām kaimiņvalstīm — Lietuvu un Latviju. Lietuvā bankas konta atvēršana iedzīvotājiem ir bez maksas, saprotama un vienkārša procedūra. Savukārt Latvijā bankas konta atvēršana daudziem cilvēkiem ir pārvērsta par pazemojošu, nesamērīgi sarežģītu un dārgu procesu, kas nereti beidzas ar atteikumu bez skaidra pamatojuma.
Jāuzsver, ka bankas konts mūsdienās nav luksuss, bet gan elementārs priekšnoteikums cilvēka pilnvērtīgai līdzdalībai sabiedrībā — algu, pensiju un pabalstu saņemšanai, nodokļu nomaksai, komunālo pakalpojumu apmaksai un saziņai ar valsts iestādēm. Praktiski liedzot piekļuvi bankas kontam, cilvēks tiek atstumts no ekonomiskās un sociālās aprites.
Īpaši satraucoši ir tas, ka šī prakse nesamērīgi skar sociāli mazāk aizsargātās grupas — seniorus, personas ar invaliditāti, mazturīgos un cilvēkus bez juridiski sarežģītas finanšu vēstures. Faktiski tiek radīta situācija, kurā valsts klusējot pieļauj diskrimināciju un pamattiesību ierobežošanu privāto finanšu iestāžu praksē.
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzu:
izvērtēt banku kontu atvēršanas prakses atbilstību Latvijas Republikas Satversmei un cilvēktiesību principiem;
nodrošināt, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir reāla, saprātīga un pieejama iespēja atvērt pamata bankas kontu;
salīdzināt Latvijas praksi ar Lietuvas un citu Eiropas Savienības valstu risinājumiem un ieviest līdzvērtīgu, cilvēka cieņai atbilstošu modeli;
sniegt sabiedrībai skaidru atbildi, kāpēc Latvijā šis jautājums gadiem ilgi netiek sakārtots.
Valsts, kas deklarē tiesiskumu, sociālo atbildību un rūpes par saviem iedzīvotājiem, nevar pieļaut situāciju, kurā bankas konta atvēršana tiek pārvērsta par šķērsli cilvēka cienīgai dzīvei.

Priekšlikums: ar likuma spēku noteikt, ka jebkuras personas pirmais bankas konts kā neatņemama dzīves sastāvdaļa ir atverams obligāti

Ar cieņu
Vilors Eihmanis
paraksts

Šis dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisku parakstu un satur laika zīmogu

25/02/2026

Kāpēc Latvijas valsts un sabiedrība ignorē pašnāvību līmeni šķirto tēvu vidū?

Kāpēc par to klusē, ja šķirto tēvu pašnāvību līmenis Latvijā ir augstāks par valsts vidējo rādītāju?
Tā nav tikai “privāta ģimenes lieta”. Tā ir nacionāla mēroga krīze, par kuru nevēlas runāt.
Tā ir sistēmiska problēma, kurā tēvs tiek uztverts kā maks, nevis kā vecāks ar emocijām, atbildību un tiesībām.
Sistēma mēnešiem, pat gadiem ilgi, liedz tēvam kontaktu ar savu bērnu.
Tā ignorē emocionālu un psiholoģisku vardarbību pret bērnu.
Tā ignorē postošo ietekmi uz bērna garīgo veselību.
Un tā ignorē tēva sabrukumu.
Tēva atstumšana nav neitrāla.
Tā nogalina attiecības.
Tā grauj bērna identitāti.
Un dažkārt — tā nogalina arī pašu tēvu.
Kad valsts klusē, tā kļūst līdzatbildīga.
Kad sabiedrība novēršas, tā normalizē netaisnību.
Kad institūcijas neredz tēvu, tās nodara pāri bērnam.
Katrs tēvs ir svarīgs.
Ne tikai kā maksājumu avots, bet kā cilvēks.
Kā vecāks.
Kā bērna dzīves neatņemama daļa.
Šī nav cīņa “pret mātēm”.
Šī ir cīņa par bērniem, par līdzvērtīgu vecāku lomu un par dzīvībām.

25/02/2026

Latvijas Republikas Valsts prezidentam

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai un visiem deputātiem

Latvijas Republikas Ministru kabinetam
Ministru prezidentei un visiem ministriem, īpaši tieslietu ministrei

Vilors Eihmanis
Biedrības “Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācija” valdes priekšsēdētājs

IESNIEGUMS

Nelikumīgi iegūtu mantu nevar atdot citam — tā ir tiesiskas valsts pamataksioma. Tomēr šobrīd tieslietu ministres publiski paustais un Saeimai iesniegtais priekšlikums faktiski paredz iespēju tiesai lemt pretēji šim principam, radot bīstamu precedentu, kurā nozieguma sekas netiek pilnībā novērstas, bet gan pārdalītas starp cietušajām personām.
Ja manta ir noziedzīgi iegūta, tai ir jāatgriežas pie tās likumīgā īpašnieka, nevis jāpaliek civiltiesiskajā apgrozībā tikai tāpēc, ka tā formāli ierakstīta Zemesgrāmatā. Pretējā gadījumā tiek relativizēts pats jēdziens “noziedzīgi iegūta manta” un grauta sabiedrības uzticība tiesiskumam un valsts pienākumam atjaunot taisnīgumu.
Labticīgais ieguvējs, bez šaubām, ir aizsargājams, taču šī aizsardzība nedrīkst tikt īstenota uz aplaupītā īpašnieka rēķina. Valsts pienākums ir nodrošināt, lai zaudējumus sedz noziedzīgā nodarījuma izdarītājs vai arī valsts izveidots efektīvs kompensācijas mehānisms, nevis ar likuma grozījumiem legalizēt situāciju, kurā nozieguma rezultāts tiek nostiprināts kā it kā “taisnīgs kompromiss”.
Piešķirot tiesai plašas un normatīvi neskaidras tiesības “individuāli izvērtēt”, kam atstāt noziedzīgi iegūtu mantu, tiek atvērtas durvis patvaļai un nevienlīdzīgai tiesu praksei. Identiskos faktiskos apstākļos var tikt pieņemti diametrāli pretēji nolēmumi. Tas nav taisnīgums — tā ir tiesiskā nenoteiktība, kas nav savienojama ar tiesiskas valsts principu.
Ja valsts patiesi iestājas par taisnīgumu, tad:
noziedzīgi iegūta manta vienmēr tiek atdota tās likumīgajam īpašniekam;
labticīgais ieguvējs tiek reāli un efektīvi kompensēts no vainīgās personas vai valsts garantēta kompensācijas mehānisma;
netiek grozīti likumi tā, lai legalizētu nozieguma sekas.
Aicinājums Saeimai pieņemt piedāvāto risinājumu nav stāsts par taisnīgumu — tas ir stāsts par atteikšanos no tiesiskas valsts pamatprincipiem. Taisnīgums nevar pastāvēt tur, kur nelikumīgi iegūtais kļūst aizsargājams tikai tāpēc, ka tas ir formāli reģistrēts Zemesgrāmatā.
Atsauce uz publisku paziņojumu
Publiskajā ierakstā, kas izskanēja pēc Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdes, tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere norāda, ka, viņas ieskatā, taisnīgākais risinājums būtu piešķirt tiesai tiesības individuāli lemt, kam atstāt nekustamo īpašumu, ja tas ir noziedzīgi iegūts, bet reģistrēts Zemesgrāmatā uz labticīga ieguvēja vārda, un aicina Latvijas Republikas Saeima pieņemt attiecīgos grozījumus Kriminālprocesa likumā.
Šāda pieeja faktiski nozīmē, ka nelikumīgi iegūts īpašums var tikt atzīts par tiesiski paturamu, kas ir pretrunā gan kriminālprocesa būtībai, gan īpašuma neaizskaramības principam.
Priekšlikums
Uzskatu, ka jautājums ir aktuāls un prasa risinājumu, tomēr nelikumīgi iegūtu īpašumu nevar atzīt par tiesiski atdodamu vai paturamu citai personai. Ikvienam cilvēkam, kura īpašums ir ierakstīts Zemesgrāmatā, ir jābūt paļāvībai, ka valsts atzīst īpašuma neaizskaramību un nepieļaus tā nelikumīgu atņemšanu un turpmāku “legalizāciju”, nododot to citam kā šķietami likumīgu.
Tas ir pamatu pamats, kas tiesnesim ir nevis jārelativizē, bet konsekventi jāaizsargā. Tādēļ tieslietu ministres piedāvātais regulējums savā būtībā ir ne tikai juridiski aplams, bet arī morāli nepieņemams, jo tas nostiprina nozieguma sekas, nevis tās novērš.
Lūdzu noraidīt Kriminālprocesa likuma grozījumus piedāvātajā redakcijā un uzdot Tieslietu ministrijai izstrādāt alternatīvu risinājumu, kas:
saglabā absolūtu principu – noziedzīgi iegūta manta vienmēr atdodama likumīgajam īpašniekam;
paredz efektīvu, valsts garantētu kompensācijas mehānismu labticīgajiem ieguvējiem;
nepieļauj tiesu patvaļu un nevienlīdzīgu praksi identiskos gadījumos.

Ar cieņu,
Vilors Eihmanis
(Paraksts)

Šis dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisku parakstu un satur laika zīmogu

25/02/2026

Invalīdam Latvijā atņem vienīgo māju par ~250 EUR NĪN parādu.
Tikmēr Latvijas Republikas Saeima klusē.
Deputāti, Jūs, stājoties amatā, svinīgi zvērējāt būt uzticīgi Latvijai, ievērot Satversmi un pildīt pienākumus godprātīgi un pēc labākās apziņas. Bet kā tas izskatās realitātē?
Valsts bez īpašiem jautājumiem atmaksā miljardus starptautiskajiem aizdevējiem, budžeti tiek apstiprināti, kredīti ņemti un pārfinansēti, bet cilvēkam ar invaliditāti par dažiem simtiem eiro tiek atņemts vienīgais mājoklis.
Vai tā ir sociāli atbildīga valsts? Vai tā ir tiesiska samērība?
Ja Satversme paredz aizsargāt cilvēka cieņu, mājokli un tiesības, kāpēc pašvaldībām ir dota iespēja rīkoties nežēlīgāk pret savu pilsoni nekā pret bankām un starptautiskajiem kreditoriem?
Kāpēc:
invalīdam netiek nodrošināts reāls aizsardzības mehānisms,
NĪN tiek izmantots kā represīvs instruments,
bet politiskā vara par saviem lēmumiem ne nes personīgu atbildību?
Jautājums nav par 250 eiro.
Jautājums ir par valsts morāli, prioritātēm un zvēresta cenu.
Ja Saeima spēj balsot par miljardiem, bet nespēj aizsargāt vienu vājāko cilvēku no palikšanas uz ielas, tad problēma nav parādos.
Problēma ir valsts attieksmē pret savu tautu.

Raksts, kas nopublicēts Pietiek

Links: https://pietiek.com/raksti/bistams_precedents_latvija_ka_ar_nodokli_var_legali_atnemt_cilvekiem_majas/

Bīstams precedents Latvijā: kā ar “nodokli” var legāli atņemt cilvēkiem mājas

Vilors Eihmanis
25.02.2026.

Latvijā šobrīd top bīstams precedents, par kuru lielākā daļa sabiedrības vēl pat nenojauš. Tas nav tikai stāsts par vienu cilvēku Ludzas novadā. Tas ir stāsts par to, kā, aizsedzoties ar nekustamā īpašuma nodokli (NĪN), var lēnām, formāli likumīgi, bet pēc būtības netaisnīgi atņemt īpašumus simtiem un tūkstošiem cilvēku.

Šis raksts ir par to:

- kā nekustamā īpašuma nodoklis patiesībā radās un kā tika pakāpen*ski paplašināts;

- kā politiķi apzināti radīja ilūziju, ka tas ir “pagaidu risinājums krīzei”;

- kā tas pārvērtās par Trojas zirgu, ar kura palīdzību var atņemt pat vienīgo mājokli;

- kā ES fiskālā politika atbalsta modeli “dabūt naudu, neko nedarot ar ekonomiku”;

- kā tas jau reāli izpaužas Ludzā – un ko tas nozīmē mums visiem.

Ludzas gadījums – kad teorija kļūst par realitāti

Ludzas novadā 1. grupas invalīdam tika atsavināts īpašums un pārdots izsolē par 8000 €.

Iemesls? NĪN parāds – 250 €. Summa, kas ir niecīga, salīdzinot ar īpašuma vērtību.

Pašvaldība zināja cilvēka veselības un sociālo stāvokli, taču:

- nepaskaidroja pietiekami skaidri riskus;

- nepalīdzēja izmantot visas iespējas saglabāt īpašumu;

- izvēlējās visbrutālāko ceļu – atsavināšanu.

Formāli – viss likumīgi. Pēc būtības – amorāli, ciniski un bīstami sabiedrībai.

Šis gadījums parāda dramatisku patiesību: ar salīdzinoši nelielu nodokļa parādu pietiek, lai cilvēks zaudētu savu mājokli, bet sistēma – “nopelnītu” uz viņa nelaimi.

NĪN būtība: maksā par īpašumu, kas tev jau pieder

Nekustamā īpašuma nodoklis pēc būtības ir pielīdzināms hipotekāra kredīta maksājumam par jau nopirktu māju.

Tu maksā:

vienreiz – kad īpašumu iegādājies,

un vēlreiz – katru gadu, lai tev to “atļautu paturēt”.

Ja nevari maksāt – īpašumu var atņemt.

Kā NĪN patiesībā radās: sabiedrību apmānīja jau sākumā

NĪN tika ieviests 90. gadu beigās, bet:

- tas neskāra lielāko daļu dzīvokļu un mājokļu;

- tas attiecās galvenokārt uz: zemi, komercobjektiem, ražošanas ēkām.

Parastais cilvēks savā dzīvoklī bieži pat nezināja, ka šāds nodoklis eksistē.

Tas bija tehnisks instruments – nevis ierocis pret iedzīvotāju mājokļiem.

2009. gads: krīze, SVF un “pagaidu risinājums”

Pēc 2008. gada finanšu krīzes Latvija nonāca uz bankrota robežas. Pie varas nāca Valdis Dombrovskis, un valsts vērsās pie starptautiskajiem aizdevējiem – Eiropas Savienība un Starptautiskais Valūtas fonds.

To loģika bija vienkārša:

- palielināt budžeta ieņēmumus,

- samazināt deficītu,

- glābt banku sistēmu.

Ko dara Latvija?

- pirmo reizi masveidā ievieš NĪN uz dzīvojamo fondu;

- sāk ar zemām likmēm, lai sabiedrība neprotestētu;

- vēlāk – pakāpen*ski ceļ likmes un piesaista kadastru “tirgum”.

Retorika:

“Tas ir krīzes pasākums.”

“Tas ir uz laiku.”

“Mums nav citas izvēles.”

Taču likumā netika ierakstīts, ka:

- nodoklis ir pagaidu,

- tas tiks atcelts pēc krīzes,

- tas beigsies līdz ar SVF programmu.

Politiskā valoda – “uz laiku”.

Juridiskā realitāte – uz visiem laikiem.

Trojas zirgs ar nosaukumu “NĪN”

Formāli – budžeta instruments.

Reāli – mehānisms īpašuma atņemšanai.

Nav griestu – likmes var celt, kadastru var “pielāgot”.

Nodoklis aug automātiski, bet alga vai pensija – nē.

Ja nevari maksāt: ▪️ soda procenti,

- piedziņa,

- izsole,

- īpašums nonāk spekulantu rokās.

Ludzas gadījums pierāda: tas jau notiek.

ES fiskālā loģika: kā iekasēt, neko neattīstot

ES gadiem atkārto:

- jāsamazina nodokļi darbam,

- slogs jāpārceļ uz patēriņu un īpašumu.

Kāpēc īpašums ir ideāls mērķis?

- to nevar aizvest uz ārzemēm,

- to nevar paslēpt,

- tas vienmēr paliek savā vietā.

Rezultāts: nav jāattīsta ekonomika – pietiek pacelt kadastru.

Salīdzinājums ar kaimiņiem

Igaunija – nodoklis pamatā par zemi, nevis mājokli.

Lietuva – nodoklis galvenokārt dārgam īpašumam.

Latvija – nodoklis gandrīz visam, arī vienīgajam mājoklim.

Kas notiks, ja klusēsim

Ludza nav izņēmums. Tā ir sistēmas izmēģinājuma stadija.

Rīt, kad nodoklis būs 2–3 reizes lielāks, šādu gadījumu būs desmitiem.

Parādīsies jauna norma: “Nevari maksāt – tev mājoklis nav vajadzīgs.”

Kas sabiedrībai ir jāpieprasa

Pilnīga aizsardzība vienīgajam mājoklim – bez atsavināšanas par NĪN parādiem.

Skaidri griesti – NĪN nedrīkst pārsniegt cilvēka maksātspēju.

Godīga kadastra politika, nevis klusa pietuvināšana tirgum.

Noslēgumā

NĪN: sākās kā tehnisks nodoklis zemei, tika “pārdots” kā pagaidu krīzes risinājums, šodien ir kļuvis par instrumentu mājokļu atņemšanai.

Un tas ir jānosauc īstajos vārdos. Šis nav laiks klusēt.

Latvijā šobrīd top bīstams precedents, par kuru lielākā daļa sabiedrības vēl pat nenojauš. Tas nav tikai stāsts par vienu cilvēku Ludzas novadā. Tas ir stāsts par to, kā, aizsedzoties ar nekustamā īpašuma nodokli (NĪN), var lēnām, formāli likumīgi, bet pēc būtības netaisnī...

24/02/2026

Par tiesu praksi.

Ģimene, kurā ilgstoši tiek lietotas atkarību izraisošas vielas un ir konstatēta regulāra vardarbība. Pēc smaga konflikta un vardarbīgā vīra aresta māte aizved saslimušo deviņgadīgo bērnu pie radiem uz laukiem, bet pati atgriežas Rīgā. Radinieki piesaista vietējo bāriņtiesu, kuras priekšsēdētāja vienpersoniski nolemj pārtraukt mātes aizgādības tiesības, pamatojot to ar bērna veselības un dzīvības apdraudējumu.
Tomēr Augstākās tiesas senāts šajā lietā izlēma, ka bāriņtiesa, šādi rīkojoties, nav ievērojusi pareizu juridisko procedūru.

Īsi un juridiski precīzi — tiesa neatcēla rūpes par bērna drošību, bet atzina, ka bāriņtiesa rīkojās procesuāli nepareizi.
Ko konkrēti nolēma Augstākās tiesas Senāts?
Senāts atzina, ka:
bāriņtiesas priekšsēdētājai nebija tiesību vienpersoniski pieņemt lēmumu par mātes aizgādības tiesību pārtraukšanu, pat ja pastāv aizdomas par bērna apdraudējumu.
Tātad:
lēmums nav spēkā neesošs pēc būtības,
bet tas ir pieņemts, pārkāpjot obligāto procedūru.
Kāda procedūra netika ievērota?
Lēmumu pieņēmusi nepareiza institūcija
Aizgādības tiesību pārtraukšana ir koleģiāls lēmums, ko drīkst pieņemt tikai bāriņtiesa sēdē, nevis:
viens amatpersona,
ārpus sēdes,
bez balsu vairākuma.
Priekšsēdētāja nedrīkst viena pati pārtraukt aizgādības tiesības.
Netika ievērots samērīguma princips
Senāts uzsvēra:
māte nebija pametusi bērnu bez aprūpes,
bērns tika nogādāts drošā vidē pie radiniekiem,
vardarbīgais tēvs bija arestēts.
Tātad nebija tūlītēja, nenovēršama apdraudējuma, kas attaisnotu vissmagāko iespējamo iejaukšanos – aizgādības pārtraukšanu.
Netika izmantoti mazāk ierobežojoši līdzekļi
Pirms aizgādības tiesību pārtraukšanas bāriņtiesai bija jāizvērtē:
pagaidu aizsardzības līdzekļi,
uzraudzība,
sociālā palīdzība,
aizliegums vardarbīgajam vecākam.
Senāts norādīja:
aizgādības pārtraukšana ir galējais līdzeklis (ultima ratio).
Būtiska atziņa no sprieduma
Bērna interešu aizsardzība nedod tiesības ignorēt likumā noteikto procedūru.
Pat ja mērķis ir labs (bērna drošība),
procedūras pārkāpums padara lēmumu prettiesisku.
Kopsavilkums vienā teikumā
Tiesa nolēma, ka bāriņtiesas priekšsēdētāja, vienpersoniski pārtraucot mātes aizgādības tiesības, pārkāpa likumā noteikto koleģiālo un samērīgo lēmuma pieņemšanas procedūru, un tādēļ šāds lēmums nav tiesisks.

19/02/2026

Īsas atbildes (tiesu atziņu kopsavilkums):
🔹 Darba tiesisko attiecību izbeigšana pēc darba devēja iniciatīvas – pieļaujama tikai ar objektīvu, pierādītu pamatu; uzteikums jāinterpretē šauri (Latvijas Republikas Senāts).
🔹 Darbinieka atjaunošana iepriekšējā darbā – ja uzteikums prettiesisks, atjaunošana ir primārais aizsardzības līdzeklis.
🔹 Mobings darbā un juridiskās sekas – sistemātiska psiholoģiska ietekmēšana ir darba devēja pienākumu pārkāpums; pamats morālā kaitējuma atlīdzībai.
🔹 Morālā kaitējuma piedziņa – iespējama, ja pārkāpums aizskar personas cieņu; atlīdzība nav simboliska, bet samērīga.
🔹 Neizmaksātas virsstundas – atlīdzība maksājama arī tad, ja darbs veikts ar darba devēja faktisku piekrišanu.
🔹 Darba stundu uzskaite – uzskaites pienākums gulstas uz darba devēju; šaubas vērtē par labu darbiniekam.
🔹 Nelaimes gadījumi darbā – darba devējam jānodrošina droša vide; pārkāpumi rada civiltiesisku atbildību.
🔹 Valdes locekļa atvaļinājums – tiesības atkarīgas no tiesisko attiecību formas; darba līguma gadījumā piemēro Darba likumu.
🔹 Arodbiedrības biedra uzteikums – bez arodbiedrības piekrišanas uzteikums parasti ir prettiesisks; atbildes saturs tiek vērtēts pēc būtības.
🔹 Darba likuma 112. pants (izbeigšana ar spriedumu) – atlīdzība pienākas līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai.
🔹 Nokavējuma procenti par neizmaksātu algu – piedzenami neatkarīgi no darba devēja vainas.
🔹 Diskriminācija privāttiesiskās attiecībās – pierādīšanas nasta daļēji pāriet darba devējam (Eiropas Savienības Tiesa).
🔹 Darba devēja atprasījuma tiesības – pieļaujamas tikai likumā noteiktajos gadījumos; risks par kļūdām parasti gulstas uz darba devēju.
🔹 Piespiedu kavējuma laika atlīdzība – maksājama, ja darbinieks bijis gatavs strādāt, bet prettiesiski atstādināts.
🔹 Atbrīvošana slimības laikā – faktiska atbrīvošana bez uzteikuma ir prettiesiska, neatkarīgi no slimības statusa.

08/02/2026

Atmetam birokrātiju:

https://www.atmetambirokratiju.lv/

No 1. marta uz iesniegumiem valsts un pašvaldību iestādēm būs jāatbild 10 darba dienu laikā

08/02/2026

Atmetam birokrātiju:

1) pieaugs ekonomikas ātrums un investīcijas, kā rezultātā straujāk uzlabosies iedzīvotāju dzīves līmeņa kvalitāte;

30/01/2026

Svarīgi zināt!

Krimināllietu departamentā 2026 Senāts par jaunatklātu apstākli kriminālprocesā atzīst Satversmes tiesas atzinumu

Senāts par jaunatklātu apstākli kriminālprocesā atzīst Satversmes tiesas atzinumu

30. janvāris, 2026.

Senāta Krimināllietu departaments ir izskatījis AS “ASG Resolution Capital” pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem un prokurora lēmumu par pieteikuma un jaunatklāto apstākļu izmeklēšanas materiālu nodošanu izskatīšanai Senātā. Pēc prokurora un pieteikuma iesniedzējas pārstāvju viedokļu uzklausīšanas tiesas sēdē Senāts ir atzinis, ka ir atjaunojams process par noziedzīgi iegūtu mantu.

Ekonomisko lietu tiesa no kriminālprocesa izdalītajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu bija atzinusi AS “ASG Resolution Capital” naudas līdzekļus par noziedzīgi iegūtiem un konfiscējusi valsts labā. Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Rīgas apgabaltiesa minēto lēmumu atstājusi negrozītu un pirmās instances tiesas lēmums stājās spēkā. Ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2023‑40‑01 tika atzīts, ka Kriminālprocesa likumā ietvertais aizliegums iesniegt apelācijas instances tiesā pierādījumus procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pārkāpj tiesības uz taisnīgu tiesu un neatbilst Latvijas Republikas Satversmei. Tā kā Rīgas apgabaltiesa bija noraidījusi AS “ASG Resolution Capital” pārstāvja lūgumu par papildu pierādījumu pievienošanu lietai, pieteikuma iesniedzēja pēc Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas vērsās prokuratūrā, kur tika uzsākts process par jaunatklātu apstākļu izmeklēšanu un konstatēts, ka pastāv pamats lemt par pabeigtā procesa atjaunošanu.

Senāta lēmumā ir konstatēts, ka attiecīgajam Satversmes tiesas spriedumam ir atpakaļvērsts spēks, jo tajā strīdus tiesību norma attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem, kuru vidū ir arī pieteikuma iesniedzēja, ir atzīta par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Lai konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem neliegtu iespēju aizstāvēt savas pamattiesības un uzsākt tiesvedību lietā no jauna, Satversmes tiesā tika piemērots izņēmums no vispārīgā principa, ka tiesību normu atzīst par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas. Satversmes tiesas spriedumā konstatētais pamattiesību aizskārums tika atzīts par būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu, kas ir novedis pie nelikumīga nolēmuma, līdz ar to Rīgas apgabaltiesas lēmums tika atcelts pilnībā. Lieta no jauna tiks izskatīta apelācijas instances tiesā.

Lieta SKK-J-151/2026 (16870000122)