22/05/2026
Kāpēc no vardarbīgām attiecībām bieži vien nevar “vienkārši aiziet”?
Vardarbība attiecībās reti parādās uzreiz. Skaistā mīlas stāstā pamazām ienāk kontrole, greizsirdība, pazemojumi, izolēšana no draugiem un ģimenes, vainošana un manipulācijas. Robežas tiek pārkāptas pakāpen*ski, līdz cilvēks nemanot nonāk attiecībās, kurās bailes un spriedze kļūst par ikdienu.
Ar laiku cilvēks sāk zaudēt ticību sev, savām spējām un pat savai realitātes uztverei. Vardarbības veicējs bieži pārliecina cietušo, ka viņa pati ir vainīga notiekošajā – ka nav pietiekami laba partnere, māte vai sieva, ka “izprovocē” vardarbību vai pārspīlē, un patiesībā nekas TĀDS jau nav noticis.
Nereti varmāka kontrolē naudu, liedz strādāt, mācīties vai pieņemt pat ikdienišķus finanšu lēmumus. Ilgstoši dzīvojot šādos apstākļos, cilvēks var kļūt pilnībā finansiāli atkarīgs no vardarbības veicēja. Tas nozīmē, ka aiziešana sāk šķist gandrīz neiespējama – nav uzkrājumu, drošas dzīvesvietas, darba vai iespēju uzturēt bērnus. Īpaši ievainojamā situācijā ir sievietes grūtniecības laikā, sievietes ar maziem bērniem, invaliditāti, migrantes vai sievietes, kurām nav atbalsta sistēmas.
Daudzas paliek vardarbīgās attiecībās arī cerības dēļ. Pēc vardarbības epizodēm bieži seko atvainošanās, solījumi mainīties, uzmanība un rūpes. Tas ir vardarbības cikls – spriedzes pieaugums, vardarbība, izlīguma jeb “medusmēneša” periods un atkal spriedze. Šie īslaicīgie miera brīži rada cerību, ka partneris mainīsies un ģimeni vēl var glābt. Īpaši sarežģīti tas ir situācijās, kur attiecībās ir bērni.
Taču vardarbības izplatību būtiski ietekmē arī sabiedrības attieksme un sociālās normas – tas, ko vardarbības veicējs uzskata par pieļaujamu un cik drošs viņš jūtas pārliecībā, ka par savu rīcību netiks ne sodīts, ne nosodīts. Vardarbība nepastāv vakuumā. Tā pastāv sabiedrībā, kur cietušo stāsti joprojām tiek apšaubīti, kur vardarbībai tiek meklēti attaisnojumi un vaina tiek uzvelta sievietei: “Ko VIŅA izdarīja, ka viņš tā rīkojās?”
Ja vardarbības veicējs redz, ka vardarbība tiek trivializēta, ka cietušajiem netic, ka apkārtējie aicina “neiznest ģimenes lietas publiski”, bet palīdzības meklēšana ne vienmēr sniedz tūlītēju drošību un aizsardzību, viņš iegūst vēl lielāku pārliecību par savu nesodāmību. Tā veidojas vide, kurā vardarbība var turpināties gadiem ilgi. Tieši tāpēc vardarbība ģimenē ir visas sabiedrības attieksmes, vērtību un valsts prioritāšu jautājums.
❗ Turklāt viens no bīstamākajiem brīžiem cietušajiem ir tieši mēģinājums aiziet. Vardarbības veicējs šādu soli uztver kā kontroles zaudēšanu, tādēļ vardarbība nereti kļūst vēl intensīvāka. Daudzas sievietes baidās ne tikai par savu, bet arī bērnu drošību, jo draudi var būt ļoti konkrēti – atņemt bērnus, nodarīt pāri ģimenei, izplatīt privātu informāciju vai fiziski uzbrukt. Tieši tāpēc apņemšanās aiziert ir ilgstošs, sarežģīts un riskants process, kuram nepieciešams drošības plāns, atbalsts un resursi.
Vardarbības novēršana nesākas policijā, tiesā vai sociālajos dienestos. Tā sākas ar skaidru sabiedrības nostāju – vardarbība nav pieļaujama, cietušais nav vainīgs, un cilvēka drošība nedrīkst kļūt par politisku manipulāciju instrumentu. Jo skaidrāka un stingrāka ir šī robeža, jo mazāk vietas paliek varmākas pārliecībai par savu varu, kontroli un nesodāmību.
Lai cilvēks spētu izkļūt no vardarbīgām attiecībām, viņam ir nepieciešama nevis nosodīšana, bet atbalsts, pieejami pakalpojumi un pārliecība, ka viņam ticēs un tiešām palīdzēs.
