22/11/2025
🇺🇦 Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzrunas teksts:
“Ukraiņi! Ukrainietes!
Katrai nācijai pienāk brīdis, kad visiem ir jāizrunājas. Godīgi. Mierīgi. Bez izdomājumiem, baumām, tenkām — bez liekā. Kā ir. Tāpat kā es vienmēr cenšos runāt ar jums.
Tagad ir viens no smagākajiem brīžiem mūsu vēsturē. Tagad spiediens uz Ukrainu ir viens no spēcīgākajiem. Tagad Ukraina var nonākt ārkārtīgi sarežģītas izvēles priekšā: vai nu zaudēt cieņu, vai riskēt zaudēt galveno partneri. Vai nu grūti 28 punkti, vai ārkārtīgi smaga ziema — vissmagākā — un jauni draudi. Dzīve bez brīvības, bez cieņas, bez taisnīguma. Un vienlaikus — lai mēs noticētu tam, kurš jau divreiz ir uzbrucis.
No mums gaidīs atbildi. Lai gan patiesībā es to jau devu 2019. gada 20. maijā, kad, dodot zvērestu uzticībai Ukrainai, īpaši teicu: “Es, Volodimirs Zelenskis, tautas gribas ievēlētais Ukrainas prezidents, apņemos ar visiem saviem darbiem aizsargāt Ukrainas suverenitāti un neatkarību, aizstāvēt pilsoņu tiesības un brīvības, ievērot Ukrainas Konstitūciju un likumus, pildīt savus pienākumus visu tautiešu interesēs, celt Ukrainas autoritāti pasaulē.” Man tā nav protokola formalitāte — tas ir zvērests. Un katru dienu es palieku uzticīgs katram tā vārdam. Un nekad to neapvēršu. Ukrainas nacionālajām interesēm ir jābūt ievērotām.
Mēs neizteiksim skaļus paziņojumus, mēs mierīgi strādāsim ar Ameriku un visiem partneriem. Ar mūsu galveno partneri būs konstruktīva risinājumu meklēšana.
Es izklāstīšu argumentus, pārliecināšu, piedāvāšu alternatīvas, taču mēs noteikti nedosim ienaidniekam iemeslu apgalvot, ka Ukraina nevēlas mieru, ka tieši Ukraina izjauc procesu un ka Ukraina nav gatava diplomātijai. Tā nenotiks.
Ukraina strādās ātri. Šodien, sestdien un svētdien, visu nākamo nedēļu — un tik ilgi, cik būs nepieciešams. Režīmā 24/7 es panākšu, lai starp visiem plāna punktiem netiktu aizmirsti vismaz divi — ukraiņu cieņa un brīvība. Jo tieši uz tiem balstās viss pārējais: mūsu suverenitāte, mūsu neatkarība, mūsu zeme, mūsu cilvēki. Un Ukrainas nākotne.
Mēs darīsim un mums ir jāizdara viss, lai beigās iestātos kara beigas, nevis Ukrainas beigas, nevis Eiropas beigas un nevis globālās pasaules beigas.
Es tikko runāju ar eiropiešiem. Mēs paļaujamies uz Eiropas draugiem, kuri skaidri saprot, ka Krievija nav kaut kur tālu, ka tā ir tieši pie ES robežām, ka Ukraina šobrīd ir vienīgais vairogs, kas atdala ērtu Eiropas dzīvi no Putina plāniem. Mēs atceramies: Eiropa bija ar mums. Mēs ticam: Eiropa būs ar mums.
Ukrainai nedrīkst atkārtoties 24. februāra déjà vu, kad bija sajūta, ka esam vieni. Kad neviens nespēja apturēt Krieviju, izņemot mūsu varonīgos cilvēkus, kuri kā siena nostājās pret Putina armiju.
Un, protams, mums bija ļoti patīkami, kad pasaule teica: ukraiņi ir neticami; Dievs, kādi viņi ir, ukraiņi, kā viņi cīnās, kā ukraiņi karo, kādi titāni viņi ir. Un tā ir taisnība. Absolūta. Taču gan Eiropai, gan visai pasaulei ir jāsaprot arī cita patiesība: ukraiņi, pirmkārt, ir cilvēki, un jau gandrīz četrus gadus pilna mēroga iebrukuma laikā mēs aizturam vienu no lielākajām armijām pasaulē, turam frontes līniju vairākus tūkstošus kilometru garumā, mūsu tauta katru nakti pārdzīvo apšaudes, raķešu triecienus, ballistikas uzbrukumus un “šahīdus”, un mūsu cilvēki katru dienu zaudē kādu no saviem tuvajiem. Un mūsu cilvēki ļoti vēlas, lai karš beigtos. Mēs, protams, esam kā tērauds. Bet jebkurš, pat visspēcīgākais metāls var neizturēt.
Neaizmirstiet to, esiet ar Ukrainu, esiet ar mūsu cilvēkiem, un tas nozīmē — esiet ar cieņu un brīvību!
Dārgie ukraiņi, atcerieties pirmo kara dienu. Lielākā daļa no mums izdarīja izvēli. Izvēli par labu Ukrainai. Atcerieties savas sajūtas toreiz. Kādas tās bija? Tumšs, skaļš, smagi, sāpīgi, daudziem — biedējoši, bet ienaidnieks neredzēja mūsu bēgošās muguras. Viņš redzēja mūsu acis, pilnas gatavības cīnīties par savu. Tā ir cieņa. Tā ir brīvība. Un tieši tas ir visbiedējošākais Krievijai — redzēt ukraiņu vienotību.
Toreiz mūsu vienotība bija vērsta uz to, lai aizsargātu savu māju no ienaidnieka.
Un arī tagad vienotība mums ir nepieciešama kā vēl nekad, lai mūsu mājā valdītu cienīgs miers.
Es vēršos pie visiem ukraiņiem. Mūsu cilvēkiem, pilsoņiem, politiķiem — visiem. Ir jāsaņemas. Jānāk pie saprāta. Jābeidz ķildas. Jābeidz politiskās spēles. Valstij ir jāstrādā. Kara skartas valsts parlaments ir jāstrādā vienoti. Kara skartas valsts valdībai ir jāstrādā efektīvi. Un mums visiem kopā nedrīkst aizmirst un jaukt, kas šodien ir Ukrainas ienaidnieks.
Es atceros, kā pirmajā kara dienā dažādi starpnieki man nodeva dažādus plānus, punktus, ultimātus par kara izbeigšanu. Teica: vai nu tā, vai nekā. Vai nu jūs parakstāt, vai arī jūs vienkārši likvidēs, un to parakstīs jūsu vietā “p. i. k. Ukrainas prezidents”.
Kā tas beidzās — ir zināms. Daudzi no tiem “staigātājiem” kļuva par apmaiņas fonda daļu un kopā ar saviem priekšlikumiem un punktiem devās “mājās, dzimtajā ostā”.
Es toreiz Ukrainu nenodevu, es pilnīgi skaidri jutu aiz saviem pleciem ikviena atbalstu. Ikviena no jums. Ikviena ukraiņa, ikvienas ukrainietes, ikviena karavīra, ikviena brīvprātīgā, ikviena mediķa, diplomāta, žurnālista — visas mūsu tautas.
Mēs toreiz Ukrainu nenodevām — mēs to nedarīsim arī tagad. Un es skaidri zinu, ka šajā vienā no vissmagākajiem brīžiem mūsu vēsturē es neesmu viens. Ka ukraiņi tic savai valstij, ka mēs esam vienoti. Un visos nākamo tikšanos, diskusiju, sarunu formātos ar partneriem man būs daudz, daudz vieglāk panākt mums cienīgu mieru un pārliecināt viņus, skaidri zinot: aiz manis stāv Ukrainas tauta. Miljoni mūsu cilvēku, kuriem ir cieņa, kuri cīnās par brīvību un kuri ir pelnījuši mieru.
Visi mūsu kritušie varoņi, kuri atdeva par Ukrainu dzīvību, kuri tagad atrodas debesīs un ir pelnījuši redzēt no turienes, ka viņu bērni un mazbērni dzīvos cienīgā mierā. Un šis miers būs. Cienīgs, iedarbīgs, ilgstošs.
Dārgie ukraiņi, nākamā nedēļa būs ļoti sarežģīta, notikumiem bagāta.
Jūs esat pieaugusi, saprātīga, apzinīga tauta, kas to ne reizi vien pierādījusi. Un kas saprot, ka šajā laikā būs daudz spiediena — politiskā, informatīvā, dažāda. Lai mūs vājinātu. Lai mūs sanaidotu. Ienaidnieks neguļ un darīs visu, lai mums nekas neizdotos.
Vai mēs to viņam ļausim? Mums nav tiesību. Un mums izdosies. Jo tie, kas cenšas mūs iznīcināt, mūs slikti pazīst. Viņi nesaprot, kas mēs esam patiesībā, par ko mēs esam, par ko mēs iestājamies, kādi mēs esam cilvēki. Nav velti mums ir valsts līmeņa svētki — Cieņas un brīvības diena. Tas parāda, kas mēs esam. Kādas ir mūsu vērtības.
Mēs strādāsim diplomātiskajā laukā mūsu miera labad. Mums ir jāstrādā vienoti valsts iekšienē — mūsu miera labad. Mūsu cieņas dēļ. Mūsu brīvības dēļ. Un es ticu, un es zinu, ka neesmu viens. Ar mani ir mūsu tauta, mūsu sabiedrība, mūsu karavīri, partneri, sabiedrotie, visi mūsu cilvēki. Cienīgi. Brīvi. Vienoti.
Ar Cieņas un brīvības dienu!
Slava Ukrainai!
