08/06/2026
🔴 Māksliniece Līga Petre-Gūtmane iesaka vienu no savām vismīļākajām grāmatām – zviedru rakstnieces Sallijas Salminenes romānu “Katrīna”.
Līga Petre-Gūtmane savulaik strādājusi koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” par noformētāju. Piepildījusi mūža sapni – iemācījusies un apgleznojusi lielformātā zīdu, viņas darbi izstādīti arī privātā mākslas galerijā Parīzē. Tagad Līga Petre-Gūtmane ir pensionāre, turpina gleznot. Vaļasprieks – literatūra. Viņai svarīgi, lai sižets vijas raiti un spēj noturēt lasītājas uzmanību.
Māksliniece stāsta: “Senāk gandrīz katrā mājā sekcijā aiz stiklotām durtiņām bija grāmatas. Lai tās dabūtu, ļaudis stājās grāmatu biedrībā, pierakstījās rindā, iemaksāja naudu, lai tikai dabūtu. Tā arī mana mamma. Bet, ja lasīju kādu grāmatu, mamma parasti teica, jāpadara darbs, vai tad man nav ko darīt? Man grāmata bija kā aizliegtais auglis, vienmēr salds un kārojams, pie lasīšanas nevarēju tik viegli tikt.
Brīvlaikos dzīvoju pie vecmāmiņas, kurai bija divas grāmatas. Pirmā bija Bībele, jo viņa bija ticīgs cilvēks. Otra – “Sundaramma”, par Indijas meiteni (autore amerikāņu rakstniece M. Dž. Elmore; šo grāmatu par meiteni, kura agrā bērnībā izprecināta pret viņas gribu, 1935. gadā izdevusi Latvijas baptistu draudžu savienība). Omamma bija agri palikusi bārene, četras ziemas skolā gājusi. Vakaros, sēdot uz mūrīša, vecmāmiņa man abas grāmatas pārstāstīja. Tas bija ļoti interesanti!
Bet pati pirmā, ko izlasīju, bija “Pifa piedzīvojumi” (populārā suņuka piedzīvojumu autors ir katalāņu izcelsmes francūzis, karikatūrists Žozē Kabrero Arnals, Padomju Savienībā, arī vēlāk Latvijā, grāmata izdota ar Vladimira Sutejeva “adaptētiem” zīmējumiem). Tā ir grāmatiņa, kurā krustmāte Agate, mīksta un apaļīga, cepa rausīšus. Mums mājās cepeškrāsnī mamma uzcepa speķaraušus, visa māja smaržoja, un pēc tiem man smaržoja šī grāmata par Pifu. No tā laika mani valdzina sunīši.
Savu mīļāko grāmatu, Sallijas Salminenes romānu “Katrīna” lasīju vairākkārt. Sižetu varēju gara acīm kā filmu redzēt, ļoti spilgti. Lasīju un jutos kā pati apmānīta, kad galveno varoni Katrīnu kavalieris aizmānīja no turīgo vecāku mājām uz savu būdiņu kalnā. Kā var būt tik naiva, tagad domāju. Katrīnu apmānīja arī saimnieks, pie kura viņa ielejā gāja strādāt. Viņai sasolīja nezin ko, bet beigās sanāca, ka viņa strādā par vēdera tiesu un dabū tikai audumu vienai kleitiņai. Rūgtā atziņa – iznāk, ka nevienam īsti nevar uzticēties. Bērnībā, šo grāmatu lasot, gan par to nedomāju. Tā ir mana atziņa tagad. Es saprotu, ka ir sapņi par savu māju, par savu dzīvi, bet viss jāvērtē reāli, pat gandrīz skeptiski, ļoti jāvēro, vai vispār konkrētam cilvēkam var uzticēties.
Taču visspilgtāk atmiņā palikusi Katrīnas nebeidzamā neatlaidība. Kā viņa ar riekšavām sanesa zemi savā klintsgalā, augšā, kalnā, pie savas būdas, no ābola sēkliņas izaudzēja stādiņu. Tajā sanestajā zemē, klintī iestādīja ābelīti. Ka ar neatlaidību, ar pacietību, ar darbu to savu sapni vienalga var piepildīt. Pat, ja tev ir tikai būdiņa, bet ja pie tās ir dārziņš – tas jau ir kaut kas! Tātad ar neatlaidību var sasniegt sapni, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem.
Katrīnas dzīvesstāsts ir viscaur dziļi sāpīgs. Varbūt tieši tāpēc tas man arī ir palicis tik ļoti atmiņā. Latviešu sievas ir tādas pašas – stipras, nes ikdienas smagumu, pa riekšavai savā kalnā. Joprojām sievām jābūt izturīgām, varošām. Bet vienmēr ir cerība uz veiksmi, un ir sapnis.
Es domāju – varbūt man kā Katrīnai izdevās savu sapni piepildīt, atrauties no tādiem vienkāršiem darbiem kā afišu zīmēšana, pa riekšavai nesot, es “sanesu kalnā” un sarīkoju izstādi. Arī Parīzē. Savu sapni esmu īstenojusi.”
S. Salminenes romāns “Katrīna” bija 1936. gada labākais romāns Zviedrijā. Līdz 1939. gadam tas Latvijā piedzīvoja septiņus izdevumus, izdots arī 1957., 1964. un 1993. gadā.
---
🔴 Artist Līga Petre-Gūtmane recommends one of her favourite books, “Katrina” by Swedish writer Sally Salminen.
Līga Petre-Gūtmane spent years as a decorator at the “Pūt, vējiņi!” concert garden, then fulfilled her lifelong dream of painting on large-format silk – her works now hang in a private gallery in Paris. These days she is retired but still paints, and literature remains a steady companion.
“Back in the day,” she says, “almost every home had books in a cabinet behind glass doors. People joined book clubs, signed up on waiting lists, paid for the privilege. My mom was no different. But if I was caught reading, the response was immediate: ‘you have to do your chores first’. A book became forbidden fruit – always sweet, always just out of reach.
At my grandmother’s, things were quieter. She owned exactly two books: the Bible, and “Sundaramma” – a story by American author Maude Johnson Elmore, published in 1935 by the Latvian Baptist Union, about an Indian girl married off against her will in early childhood. Orphaned young, my grandma had attended school for just four winters. In the evenings, sitting together on a low wall, she retold me both books aloud. It was very interesting!
But the first book I read myself was “Pif le chien” – the cartoon dog created by Catalan-born French cartoonist José Cabrero Arnal, published in Soviet Union and later, in Latvia with illustrations adapted by Vladimir Suteev. In it – Agathe, the auntie, baked buns. At home, my mother baked bacon buns that filled the whole house with their smell – and that smell transferred itself permanently to the little dog book. Ever since, I was captivated by small dogs.
But “Katrina” is the one that stayed. The plot must flow, pull you forward, keep you turning pages. Sally Salminen’s “Katrina” does all of that and more. I’ve read it several times. And could read it again”.
The novel was the finest Swedish novel of 1936. By 1939 it had gone through seven Latvian editions, returning again in 1957, 1964, and 1993 – a book that simply refused to be put down for good.
Reading it, Līga says, she could see the plot like a film, vivid and in motion: “Katrina lured away from her wealthy parents’ home to her boyfriend’s shack on a hill – the indignation of it still catches me. How could she be so naive? Then the second blow: the farmer in the valley who promised much and delivered almost nothing, paying Katrina with barely enough fabric for a single dress. A bitter realisation. It turns out you can’t really trust anyone. As a child I hadn’t quite seen it that way. Now I do. Dreams of one’s own home, one’s own life – they’re worth having, but they must be held alongside clear, almost sceptical eyes.
But it is Katrina’s perseverance that I remember most. The image of her carrying soil in buckets up the hill to her clifftop hut, growing a sapling from an apple seed, planting an apple tree in solid rock. With perseverance, with patience, with hard work, you can still fulfil your dream. Even if you only have a shack – if there’s a little garden next to it, that’s already something.
Katrina’s story is painful from beginning to end. Perhaps that is precisely why it holds so hard. Latvian women are just like that – strong, bearing the weight of daily life, climbing their own mountain. Resilient, capable, unbroken. But never without hope, and never without a dream.
I draw a bit of a parallel to myself, without making a fuss of it. Perhaps, like Katrina, I also managed to carry my own “buckets uphill” – leaving behind the simpler work like painting banners, moving piece by piece toward an exhibition. In Paris, even. I have realised my dream”.
