18/04/2026
Dzīvi cilvēki. ❤️Pieredzes stāsti. Stāsts Nr.1
Šis ir mans stāsts par ceļu uz elli un atdzimšanu no jauna.
Sabiedrībā bieži valda priekšstats, ka par alkoholiķiem kļūst cilvēki no nelabvēlīgas vides. Tas nav mans stāsts.
Es nāku no labas ģimenes, kurā valdīja augstas ētikas normas un morāles principi. Taču alkohols ir kā šķīdinātājs — tas spēj izšķīdināt visu: robežas, vērtības, pārliecības un pat to, ko esam iemācījušies par sevi.
Man ir 37 gadi. Laikā, kad augu, alkohols bija vairāk vai mazāk norma gandrīz katrā ģimenē, arī manējā. Par spīti tam, ka alkohols periodiski bija klātesošs, man bija skaista, saulaina bērnība — nekā netrūka.
Pirmo reizi alkoholu pamēģināju 9. klasē, skolas ballītē. Man ļoti gribējās piederēt, būt daļai no kompānijas, kas tajā laikā šķita svarīga. Un man patika. Ļoti patika. Alkohols man deva to, ko pati nespēju — brīvību, drosmi, vieglumu. Es varēju atvērties, iederēties, kļūt par kompānijas dvēseli.
Ilgu laiku viss šķita nevainīgi — ballītes, nedēļas nogales, “kā visiem”. Taču, atskatoties, redzu: jau no paša sākuma man vajadzēja vairāk nekā citiem. Man bija vajadzīgs maksimums no sajūtas.
Toreiz es vēl nezināju, ka alkoholisms ir progresējoša slimība.
Gadiem ejot, es vēl spēju funkcionēt — strādāt, mācīties, dzīvot. Bet tolerance pieauga. Es gribēju dzert biežāk un vairāk. Līdz kādā brīdī attapos: bez alkohola nepaiet neviena diena.
Pamazām sāka parādīties dzeršanas sekas.
Cilvēks, kurš nav atkarīgs, ieraugot sekas, spēj apstāties. Es — nespēju. Alkohols bija stiprāks par mani.
Es sāku saprast, ka tā ir problēma. Es negribēju dzert, bet nespēju nedzert.
Un tad es pamazām visu nodzēru.
Ne vienā dienā — bet pietiekami strauji. Pametu studijas. Vēlāk — zaudēju autovadītāja apliecību. Izjuka ģimene. Tad darbs.
Ilgus gadus es dzēru ballītēs, kompānijās, pēdējos gadus es dzēru viena. Dzēru, žēloju sevi un grimu aiz vien dziļāk. Man vairs nebija kompāniju, nebija draugu, ģimene mani labprātāk redzēja promejot, nevis šurpnākam. Biju palikusi es un mana pudele.
Es mēģināju cīnīties. Es ilgi ticēju un cerēju, ka tikšu galā pati. Visu mūžu biju sportiska, disciplinēta — likās, ka ar raksturu vien pietiks.
Nepietika.
Es meklēju palīdzību — psihologi, psihiatri, narkologi, medikamenti, rehabilitācijas centrs. Bet nekas nedeva ilgstošu rezultātu.
No sakārtotas dzīves, pēc kā tiecas daudzi, es biju nonākusi līdz pilnīgam sabrukumam. Izmisumā. Tukšumā. Vientulībā. Es biju piedzīvojusi to, kā cilvēki mirst no dzeršanas, arī šī pieredze man nespēlēja lielu lomu.
Es zināju, kur tas ved. Nākamais solis — iela. Un es zināju: uz ielas es nedzīvošu.
Es negribēju dzert, bet nespēju nedzert.
Vienīgā izeja, kas šķita — aiziet no dzīves. Es zināju, ja es dzeršu, es miršu.
Bet es gribēju dzīvot.
Es biju nonākusi savā dzīves zemākajā punktā, kad man atlika tikai padoties, atzīt to,ka es esmu alkoholiķe, ka man dzīve bija kļuvusi nevadāma un tikai tad varēja sākties atdzimšana.
Un tad manā dzīvē ienāca Anonīmie alkoholiķi.
Sākums nebija viegls. Es kritu un cēlos. Atkal kritu un atkal cēlos — vairākas reizes. Bet šī bija mana pēdējā iespēja.
Un atšķirība bija milzīga.
Pēc kritieniem mani nenosodīja. Mani sagaidīja — ar sapratni, ar siltumu, ar pieņemšanu.
Šodien ir pagājuši vairāki gadi, kopš esmu šajā sadraudzībā.
Mana dzīve ir sākusies no jauna. Man ir dota iespēja dzīvot!
Ir dzīve dzerot — un ir dzīve skaidrā. Tās ir divas dažādas, nesalīdzināmas. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules.
Es mācos dzīvot no jauna. Mācos just. Mācos uzticēties un pieņemt uzticēšanos. Mācos baudīt vienkāršas lietas.
Anonīmo alkoholiķu vidū es jūtos pieņemta tieši tāda, kāda es esmu. Tur nav svarīgs statuss, izglītība vai materiālais stāvoklis. Vienīgais, kas mūs vieno — vēlēšanās pārtraukt dzeršanu.
Mēs esam cilvēki, kuri agrāk dzēra. Un šodien — dzīvo skaidrā.
Ja tu šobrīd jūties bezcerībā — zini, tu neesi viens. Un izeja ir.
Meklē palīdzību.
Dzīvot skaidrā ir iespējams. Un dzīvot skaidrā ir sasodīti skaisti.
Kuldīgā sapulces notiek otrdienās, pl. 18:30, ēkā pie Annas baznīcas, Dzirnavu ielā 12. Ja vēlies pārtraukt dzeršanu, atnāc, iespējams, mēs varēsim Tev palīdzēt.
Sirsnībā, alkoholiķe L.
