17/09/2024
“Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: “Abba, Tēvs!”” /Rom. 8:15/
Kā kristiešiem nav kauna sevi saukt par Dieva bērniem? Vai viņi īpaši? Iedomājušies, ka ir svēti, bez melnumiņa aiz ādas? Patiesi, absurdi kādam sevi paaugstināt, jo visi mēs esam Dieva priekšā vienādi. Vēsi. Vienaldzīgi. Vājredzīgi. Vājdzirdīgi. Vainīgi.
Tomēr kristiešiem ir dots paša Dieva Gars. Viņi to nav nopelnījuši un nav pat to izvēlējušies, tā ir Dieva paša klātbūtne, un Viņš vien zina un pats izvēlas, kur būt klātesošam. Dieva Gars nav mēraukla, kas mudina salīdzināties ar citiem, nē, Dieva Gars ir pats Dievs. Kur Dieva Gars, tur visas acis ir uz Viņu, ne taču uz cilvēku, pie kā Gars dara savu darbu! Gars dara savu pārveidojošo darbu kristieša iekšienē. Un ne, lai tam būtu, ar ko lielīties, nē, bet lai Dievs tiktu lielīts, lai Dievs tiktu godāts!
Kāpēc tad lasām, ka šis dievbērnības Gars liek mums saukt: “Abba, Tēvs!” ja jau Dievs ir klāt kā Tēvs bērnam, ko tad tur saukt? Dieva bērnam ir jāmācās, ko nozīmē būt Dieva bērnam, jo ne no dzimšanas mēs tie esam, un ar mātes silto pienu to sevī nav iespējams uzņemt vai ģimnāzijā apgūt. Dieva bērnam ir jāmācās, kā neatgriezties pie dzīves bailēs par to, ko mums iesākt ar savu grēcīgo dabu, ar savu vienaldzību, aklumu un kurlumu Dieva lietās, kas ik dienas turpina par sevi atgādināt arī tad, kad jau gadiem esam Dieva bērni. Un bailes no Dieva lielās tiesas ir pamatotas, jo pierādījumi mūs atzīst par vainīgiem, Dievs pats ir liecinieks visām mūsu domām, vārdiem un darbiem 24/7.
Cik var par to grēku runāt un domāt? Tieši tā. Dieva Gars jeb Dieva klāt būšana dod iespēju vilkties ārā no depresīvām domām par sevi un arī no tukši paštaisnām domām par sevi. Dieva Gars vērš mūsu skatu uz Dievu, kāds Viņš ir un ko Viņš ir darījis Kristū un ko turpina caur Kristu darīt. Viņš vēlas un Viņam pienākas, ka mūsu domās visas acis ir uz Kristu vien, lai mūsu dzīvē Viņš tiktu godāts arvien pieaugošā spēkā. Dieva Gars vairo paļāvību uz Kristu un dod pārliecību dzīvot, uzticoties, ka mūsu Tēvs mums Kristus nāvē pie krusta ir sarūpējis izglābšanos no visām mūsu lielākajām bailēm. Kristus krusts ir atrisinājis mūsu grēka un vainas problēmu, mūsu aklumu, kūtrumu un mūžīgas nošķirtības no Dieva problēmu. Un tieši tāpēc Dievs savā Garā var būt ar mums, jo Viņš mūs Kristus nopelna dēļ redz tīrus un bez vainas, kaut cīņa ar grēku mūsu dzīvē vēl nav galā. Kad mēs nomākti atkal redzam grēku savā dzīvē, cīņas pašā karstumā, mēs ar patiesu uzticēšanos varam saukt: “Abba, Tēvs!” Mūsu izmisuma lūgšanu Dievs dzird, Viņš Garā mums atkal un atkal atgādina – Kristus pie krusta visu paveica, nekādas bailes, cīnies tik un paļaujies!