20/05/2026
Maijā Kurzemes mežmalās un mežos zied saldie ķirši. Saldie ķirši Latvijā savvaļā ir izplatījušies plaši un sastopami bieži, īpaši Rietumlatvijā, kur siltāks, maigāks klimats. To patiesais daudzums vislabāk pamanāms pavasarī, jo vēlāk tie “pazūd” pārējo koku zaļumā. Parasti tie uzzied apmēram vienā laikā ar ievām.
Saldais ķirsis (Cerasus avium, sin. Prunus avium) ir koku suga, kuras piederība “īsteniem vietējiem” Eiropā nav gluži skaidra. Tāpat kā dažai citai sugai, kas līdz ar cilvēka darbošanos savvaļā izplatījusies jau stipri sen. Līdzīgi kā, piemēram, ķimene vai daža cita suga, kuru sākotnējo dabisko izplatības areālu vairs skaidri nav iespējams noteikt, bet tās Eiropā, un ne tikai Eiropā, ir plaši izplatījušās un integrējušās vietējās augu sabiedrībās. Saldie ķirši sastopami lielākajā daļā Eiropas, izņemot ziemeļus, kur tiem ir par aukstu.
Saldo ķiršu augļi ir gardi, to izaudzēšanā pārāk daudz pūļu nevajag, salīdzinot ar daudzām citām “cimperlīgākām” ēdamu ražu dodošām sugām. Tamdēļ jau senos laikos cilvēkiem gribējās tos ieaudzēt un pārvietot, iestādot arvien tālāk no to sākotnējā izcelsmes areāla, kas varēja būt Dienvidaustrumeiropa vai, pēc citu pētnieku domām – Rietumeiropa. Latvijā tie, visticamāk, nonāca no Vācijas, vācu ienācēju atvesti un stādīti pie senajām muižām un pilīm. Saldajam ķirsim ir arī skaista, vērtīga koksne – arī tas mudināja cilvēkus šo sugu kultivēt. Tas ātri aug, bet garu mūžu parasti nedzīvo, lai arī var sasniegt diezgan ievērojamus apmērus – divu un vairāk metru apkārtmēru. Ir sastopami saldo ķiršu koki, kas varētu būt sasnieguši simts un vairāk gadu vecumu, bet tie tad jau ir lieli, nereti ar trupi un tuvojas savam dabiskajam galam.
Cilvēks saldo ķirsi ir izplatījis plašāk un ātrāk nekā tas būtu noticis dabiski. Bet tas ir noticis jau stipri sen, sen pirms kāds sāka nodarboties ar augu izplatības pētījumiem un tāda veida sistemātiskiem pierakstiem. Tāpēc nav visai skaidrs, kur to Eiropā uzskatīt par vietējo un kur par introducētu. Nav ziņu, ka saldais ķirsis Eiropā uzvestos kā invazīva suga. Par invazīvu, agresīvu konkurentu tas tiek uzskatīts dažos apvidos ASV, bet ne pie mums, bet lielā mērā tas atkarīgs arī no “mērlentes” – ko uzskatīt par negatīvu ietekmi. Latvijā saldais ķirsis drīzāk uzskatāms par labi integrējušos senu ieceļotāju pēcteci, kurš uzvedas saticīgi un pieklājīgi. Lai vai kā – tur, kur saldais ķirsis jūtas labi, tas dzīvo un izplatās, un piedalās arī meža koku sugu sastāva veidošanā. Tam patīk kaļķainas un smilšainas, labi drenētas augsnes, tam patīk lapkoku un jauktos mežos un mežmalās, reizēm tas atrodams arī auglīgākās augsnēs priežu mežos, īpaši piepilsētās.
Tas reti un parasti tikai nelielās grupās mežā un mežmalās kļūst par valdošo sugu. Saldais ķirsis Latvijā ir pieskaitīts arī koku sugām, kuras var oficiāli izmantot meža ieaudzēšanā. Tomēr lielākoties tiek stādītas plantācijas vai pa kādam mežmalā, vai dārzos. Vietās, kur saldie ķirši šobrīd sasnieguši lielu vecumu, tie varētu būt stādīti 20. gadsimta 30. gados, kad tika īpaši veicināta augļu koku stādīšana, arī ceļmalās. Tolaik valdība pat reizēm izsniedza koku stādus par brīvu un citādi veicināja šo lietu. No šiem stādījumiem tie šodien jau ir pagājušies plašumā un iesoļojuši apkārtnes mežos.
Saldos ķiršus stāda un stādīs, un tie turpina izplatīties mežos gan no cilvēka mūsdienu stādījumiem, gan no senām savvaļas populācijām. Savvaļnieki nebūt nav visi vienādi. Kurzemnieki jau zina, ka ir gardāki un sulīgāki, “kaulaināki” un mazāk gardi, arī “kaulaini”, bet tomēr īpaši gardi, tāpat ir dažādu nokrāsu un augļu izmēru ķirši. Galvenie saldo ķiršu izplatītāji ir putni un citi dzīvnieki, kas patērē augļu mīkstumu un to, kas iekšā kauliņos, to pārkožot vai pārgraužot. Kā saka Kurzemē – saldos ķiršs stād priekš strazdim, pats var tik žēl noskatities.
Kā pie Jums ar savvaļas saldajiem ķiršiem mežos un mežmalās?
Šis un vēl citi ilustrēti stāsti par dabu, kas laika gaitā uzrakstījušies, vienkopus lasāmi mūsu mājaslapā: https://www.dabaunmes.lv/raksti-par-dabu/
